Drukas resursa adrese: http://kandavaskultura.lv/novadnieki/kandavas_novada_jubilari_2015_gada
Drukas datums: 18:35:50 18.09.2018

Kandavas novada jubilāri 2015. gadā09.11.2016

Janvāris

Jānis Vītols (1940), fotogrāfs, žurnālists. Dzimis 1940. gada 16. janvārī Rīgā, Iļģuciemā. Otrā pasaules kara laikā vecāki pārcēlušies uz saviem lauku īpašumiem Kandavā. Beidzis Kandavas vidusskolu. Vēlāk Rīgas Politehnikumā ieguvis mehāniķa profesiju. Pašmācības ceļā apguvis fotografēšanu. Strādājis Kandavas Popova radiorūpnīcas filiālē par tehniskās kontroles meistaru, vēlāk laikrakstā „Komunisma Rīts”, Lauktehnikā, atkal laikrakstā „Tukuma Ziņotājs” (agrākais „Komunisma Rīts”). No 2000. gada laikraksta „Neatkarīgās Tukuma Ziņas” fotokorespondents. Piedalījies dažādās fotoizstādēs, bijušas vairākas personālizstādes.

Ingrīda Salaka (dz. Funka, 1945), mūzikas skolotāja, diriģente. Dzimusi 1945. gada 18. janvārī Cēsīs pasta nodaļas kalpotāja ģimenē. Mācījusies Iecavas un Bauskas vidusskolās. No 1960. līdz 1964. gadam mācījusies Jelgavas mūzikas vidusskolā. Paralēli mācībām strādājusi Dobeles rajona Sprīdīšu astoņgadīgajā skolā, bet vēlāk Dobeles bērnu mūzikas skolā. No 1967. līdz 1972. gadam studējusi J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Mūzikas pedagoģijas fakultātē. No 1971. līdz 1972. gadam bijusi Latvijas PSR Kultūras ministrijas mācību iestāžu metodiskā kabineta metodiķe. 1972. gadā pārcēlusies uz Kandavu un sākusi strādāt Kandavas bērnu mūzikas skolā. No 1973. līdz 1986. gadam bijusi Kandavas bērnu mūzikas skolas direktore. No 1986. gada skolā turpinājusi strādāt kā pedagoģe. Visu laiku aktīva ansambļu vadītāja un koru diriģente. No 1973. līdz 1975. gadam bijusi Kandavas radiorūpnīcas trio vadītāja, bet no 1973. līdz 1979. gadam Kandavas jauktā kora diriģente. No 1979. līdz 1983. gadam vadījusi Kandavas radiorūpnīcas jaukto kori, vīru vokālo ansambli, dziedājusi Tukuma rajona skolotāju korī „Vanema”. No 2000. gada bijusi Daugavas Vanagu Latvijā Tukuma nodaļas Kandavas kopas sieviešu vokālā ansambļa vadītāja.

Ruta Apriķe (1955), ārste. Dzimusi 1955. gada 21. janvārī Tukuma rajona Zantes ciemā. No 1961. līdz 1969. gadam mācījusies Zantes astoņgadīgajā skolā. 1972. gadā beigusi Tukuma 2. vidusskolu. No 1972. līdz 1978. gadam studējusi Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultātē. No 1975. līdz 1978. gadam strādājusi par medicīnas māsu Republikāniskajā bērnu klīniskajā slimnīcā. No 1978. līdz 1981. gadam bijusi pediatre Rēzeknes rajona Viļānu zonālajā slimnīcā.No 1981. gada Tukuma bērnu konsultācijas iecirkņa pediatre. Līdz 1985. gadam strādājusi Dzirciema internātpalīgskolā par ārsti. 1985. gadā iestājusies ordinatūrā S. M. Krova Ļeņingradas ārstu kvalifikācijas celšanas institūtā. Tukuma slimnīcas bērnu nodaļas vadītāja.

Ārija Lucāne (dz. Balklāva, 1930– 1996), skolotāja. Dzimusi 1930. gada 31. janvārī Jelgavā. Mirusi 1996. gada 13. februārī. Bērnībā dzīvojusi Jelgavā, pirms evakuācijas tur beigusi pamatskolu. Kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Grenčiem. 1946. gadā beigusi Grenču septiņgadīgo skolu. Mācījusies tehnikumā, sākusi vadīt Grenču pamatskolas pionieru organizāciju. Neklātienē studējusi V. Lāča Liepājas Valsts pedagoģiskā institūta 1. – 3. klašu fakultātē, kuru beigusi 1966. gadā. Ievēlēta par kolhoza partijas p/o sekretāri. Grenču skolā nostrādājusi 12 gadus. 1966. gadā izvirzīta par topošā Tukuma rajona pionieru nama direktori, nostrādājusi līdz 1974. gadam. No 1974. līdz 1980. gadam bijusi Tukuma rajona Tautas izglītības nodaļas vadītāja, no 1980. līdz 1986. gadam Tumes astoņgadīgās skolas direktore. 1968. gadā apbalvota ar krūšu nozīmīti „Teicamnieks tautas izglītības darbā”. 1970. gadā saņēmusi Ļeņina 100. jubilejas medaļu „Par varonīgu darbu”. Saņēmusi arī PSRS Tautas izglītības darba teicamnieka goda nosaukumu.

Februāris

Gunārs Rutmanis (1935 – 1996), aktīvs atmodas laika dalībnieks, viens no Kandavas zemessargu rotas organizatoriem. Dzimis 1935. gada 6. februārī Jaunlatgales pusē. Miris 1996. gada 13. oktobrī. Mācījies vietējās ģimnāzijas pamatskolas klasēs. 1944. gada rudenī kopā ar māti un brāli devies uz Vāciju. 1945. gada rudenī atgriezies Latvijā. Dzīvojis Vānes mācītājmuižā. Pildījis sakarnieka funkcijas Pakuļa nacionālo partizānu vienībā Kabiles pusē. Pabeidzis Saldus vidusskolu. Gadu studējis P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē, bet tālāk neļauts mācīties biogrāfijas dēļ (radi ārzemēs). No 1954. līdz 1957. gadam dienējis padomju armijā. Saldū iecelts par civilās aizsardzības štāba priekšnieku, bet biogrāfijas dēļ darbs bijis jāatstāj. Sācis strādāt komunālajā nodaļā par galveno inženieri. 1982. gadā ar ģimeni pārnācis strādāt uz Kandavu un strādājis Kandavas radiorūpnīcas nestandarta iekārtu cehā. 1991. gadā aktīvi piedalījies zemessardzes veidošanā. 1993. gadā rosinājis jaunsargu organizācijas atjaunošanu pie Kandavas rotas.

Teodors Krūmkalns (1915 - 1980), gleznotājs. Dzimis 1915. gada 13. februārī Kandavā. Miris 1980. gada 16. janvārī. No 1950. gada dzīvojis Austrālijā. Kopā ar citiem latviešu māksliniekiem izveidojis mākslinieku grupu „Okers”. Bijis latviešu kultūras dienu Brisbenā organizators. Gleznojis tradicionālā, modernā, pusabstraktā stilā.

Juris Šulcs (1955), ceļu satiksmes inženieris, pašvaldības darbinieks, saeimas deputāts. Dzimis 1955. gada 16. februārīKandavā. Mācījies Ozolnieku pamatskolā, Tukuma J. Raiņa 1. vidusskolā. 1978. gadā beidzis studijas Rīgas Politehniskajā institūtā ceļu satiksmes inženiera specialitātē. No 1978. līdz 1979. gadam bijis Tukuma celtniecības organizācijas meistars. No 1980. gada LĻKJS Tukuma rajona komitejas organizatoriskās daļas vadītājs. 1981. gadā bijis LĻKJS Tukuma rajona komitejas II sekretārs. 1982. gadā ievēlēts par LĻKJS Tukuma rajona komitejas I sekretāru. Atmodas laikā bijis Latvijas neatkarīgās kompartijas (LNKP) rajona valdes priekšsēdētājs. No 1990. gada strādājis Tukuma pašvaldībā. Bijis komunālās nodaļas un sociālo lietu nodaļas vadītājs, pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks. No 1996. līdz 2004. gadam Tukuma pilsētas domes priekšsēdētājs. 2004. gadā ārkārtas domes sēdē atlaists no domes priekšsēdētāja amata. No 2004. līdz 2005. gadam bijis „Latvijas ceļu būvētājs” valdes priekšsēdētājs. 2005. gadā atkal ievēlēts par jaunās Tukuma domes priekšsēdētāju. No 2009. līdz 2014.gadam Tukuma novada domes priekšsēdētājs. 2014. gada 4.oktobra 12. Saeimas vēlēšanās no partijas „Vienotība” ievēlēts par deputātu. Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda padomes priekšsēdētājs, Sabiedriskā transporta padomes priekšsēdētāja vietnieks, Rīgas Plānošanas reģiona Attīstības padomes loceklis, partijas „Tukuma pilsētai un novadam” valdes priekšsēdētājs, politisko partiju apvienības „Nacionālās Vienotības apvienība” valdes loceklis un Latvijas Pašvaldību savienības domes loceklis.

Juris Fihtenbergs (1915 – 1941), militārpersona, politiski represētais. Dzimis 1915. gada 19. februārī Krievijā leitnanta Kārļa Fihtenberga ģimenē. Miris 1941. gada jūnijā Krievijā. 1932. gadā beidzis Bauskas valsts ģimnāziju. No 1933. gada bijis Kurzemes artilērijas pulka karavīrs. No 1934. gada 20. aprīļa dižkaravīrs, no 1. decembra virsdienesta lielgabala priekšnieks. No 1935. gada virsnieku vietnieks, vēlāk izlūks novērotājs. No 1935. līdz 1937. gadam mācījies kara skolā, beidzot to, paaugstināts leitnanta pakāpē. No 1937. gada Vidzemes artilērijas pulka Valmieras baterijas jaunākais virsnieks, vēlāk vada komandieris. 1939. gadā paaugstināts par virsleitnantu. 1940. – 1941. gadā bijis strēlnieks 24. teritoriālajā korpusā. 1940. gada 25. oktobrī pārskaitīts uz strēlnieku 181. divīziju. Dzīvojis Kandavā, Zīļu 4 - 6. Apcietināts 1940. gada rudenī Kandavā, ieslodzīts Liepājas cietumā. 1941. gadā vests uz Krieviju, nošauts Pleskavas ceļa malā netālu no Rīgas.

Gustavs Brūveris (1935), mūzikas skolotājs. Dzimis 1935. gada 23. februārī Daugavpilī skolotāju ģimenē. 1955. gadā beidzis Ilūkstes vidusskolu. No 1959. līdz 1961. gadam mācījies Rīgas Pedagoģiskajā skolā par dziedāšanas skolotāju. Studējis J. Vītola LVK par mūzikas pedagogu. No 1961. līdz 1962. gadam strādājis par audzinātāju un dziedāšanas skolotāju Kalupes internātskolā. No 1962. līdz 1963. gadam bijis dziedāšanas skolotājs Biķernieku vidusskolā. No 1963. līdz 1964. gadam audzinātājs un dziedāšanas skolotājs Burtnieku internātskolā. No 1964. līdz 1965. gadam dziedāšanas skolotājs Dvietes astoņgadīgajā skolā. No 1965. līdz 1966. gadam dziedāšanas skolotājs Jaunjelgavas vidusskolā un pianists Jaunjelgavas kultūras namā. No 1966. gada mūzikas skolotājs Vānes astoņgadīgajā skolā un mākslinieciskās daļas vadītājs Tukuma rajona Vānes ciema kultūras namā. 1986. gadā aizgājis pensijā.

Milda Šaltiņa (1930), zīmētāja, gleznotāja. Dzimusi 1930. gada 24. februārī Cēsu apriņķa Rankas pagasta „Lejas pulpos”. Laikā no 1944. līdz 1946. gadam dzīvojusi Matkules pagasta „Ķezberos”. Mācījusies Matkules pamatskolā. No 1948. līdz 1953. gadam mācījusies J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. No 1971. līdz 1989. gadam glezniecībā papildinājusies Latvijas Arhitektu savienības mākslas studijā pie N. Cēsnieces un Jura Petraškēvica (1953). No 1955. līdz 1979. gadam privāti mācījusies pie mākslinieka Kārļa Sūniņa (1907 – 1979). No 1983. gada Tukumā. Daudz gleznojusi Tukuma pilsētas skatus. Kopš 1952. gada piedalās izstādēs Latvijā un ārvalstīs, sarīkojusi vairākas personālizstādes. Glezno ainavas, klusās dabas, ziedus akvareļa tehnikā.

Marts

Jānis Ruberts (1930 – 1984), vēsturnieks, preses darbinieks. Dzimis 1930. gada 1. martā Viļakā. Miris 1984. gada 13. augustā, apbedīts Kandavas kapos. No 1964. līdz 1974. gadam bijis Dabas un vēstures kalendāra redaktora vietnieks. 1966. gadā piešķirts vēstures zinātņu kandidāta grāds. Bijis Galvenās enciklopēdiju redakcijas redaktors.

Juris Māters (arī Māteru Juris, 1845 – 1885)rakstnieks, žurnālists. Dzimis 1845. gada (28. februārī) 11. martā Aizputes apriņķa Valtaiķu draudzes Cildu pagasta „Vidukļos” saimnieka ģimenē. Miris ar sirdstrieku 1885. gada 4. februārī Jelgavā, apbedīts Jāņa kapos. Mācījies Cildu pagasta skolā, Pētera Ētmaņa privātskolā Kazdangas muižā. Pēc tēva nāves 1858. gadā iespēju mācīties nodrošinājis mācītājs Johans Frīdrihs Katerfelds (Katterfeld,1794 – 1869). 1862. gadā Skrundas muižas barons Leons fon Koskuls pieņēmis darbā par Skrundas pagasta tiesas skrīvera palīgu un pasta stacijas, aptiekas, muižas latviešu biedrības pārzini. 1864. gadā publicējis pirmo rakstu laikrakstā „Latviešu Avīzes” par pagasta tiesnešu vēlēšanām. Laikā no 1866. līdz 1873. gadam strādājis par tiesas skrīveri Diždzeldas pagastā, Rudbāržu un Lēnas pagastos. Bijis pie Kuldīgas apriņķa kroņa muižu inspektora par rakstvedi. Ap 1870. gadu vieta likvidēta un atkal nācies strādāt par skrīveri Pūres, Putnenes un Kandavas mežkunga muižas pagastos. Tad iestājies par sekretāru Piltenes maģistrātā. 1873. gadā iecelts par guberņas tipogrāfijas pārzini un savu tekstu korektoru, dzīvojis un strādājis Jelgavas pilī. Dzīvodams Jelgavā, kļuvis zemniekiem par padomdevēju juridiskos jautājumos. Te tapušas juridiska rakstura grāmatas „Likumi un nosacījumi par pagastu valdīšanu un policiju Kurzemes guberņā” un „Vidzemes un Kurzemes privāttiesību likumu grāmata”. No 1872. gada sācis tulkot Krievijas likumus vācu un latviešu valodā. 1875. gadā ar Kurzemes civilgubernatora Paula fon Lilienfelda (Paul von Lilienfeld, no 1865. līdz 1885. gadam) atbalstu nodibinājis nedēļas laikrakstu „Baltijas Zemkopis”, kuram līdz 1879. gadam bijis izdevējs, bet līdz 1880. gadam redaktors. 1879. gadā izdevis pirmo romānu latviešu valodā „Sadzīves viļņi”. No 1880. līdz 1884. gadam izdevis un rediģējis pirmo latviešu juridisko laikrakstu „Tiesu Vēstnesis”. Pēc rakstura bijis lielmanīgs, pašpārliecināts, neiecietīgs pret citu domām, bieži cietis sava rakstura dēļ, 1882. gadā nokļuvis parādu cietumā.

Edgars Krūmiņš (1905 – 1988), dzejnieks, feļetonists. Dzimis 1905. gada 13. martā Vitrupes pagasta „Vecmelbāržos” zemnieku ģimenē. Miris 1988. gada 21. septembrī Saulkrastos, apbedīts Lielupes kapos. Mācījies Vitrupes pagasta skolā, pēc tam beidzis vidusskolu Rīgā. No 1929. līdz 1934. gadam studējis tieslietas Latvijas Universitātē. 1935. gadā ieguvis tiesību zinātņu maģistra grādu. Strādājis par miertiesnesi, bijis asistents Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. No 1945. līdz 1949. gadam bijis izsūtījumā Krasnojarskas apgabalā. 1950. gadā atgriezies Latvijā un sācis strādāt Kandavas un Tukuma rajonu laikrakstos par korespondentu. No 1953. līdz 1969. gadam strādājis Rīgas paraugtipogrāfijā par korektoru, vēlāk par inženieri-tehnologu. 1925. gadā sācis publicēties žurnālā „Domas”. 1926. gadā iznācis dzejoļu krājums „Romantika”. 20. gadsimta 50. gadu vidū pievērsies feļetona žanram, publicējies žurnālos „Dadzis” un „Veselība”, kā arī laikrakstā „Rīgas Viļņi”. 1974. gadā sarakstījis atmiņas par dzejnieku Jāni Grotu. Literatūrā darbojies ar pseidonīmiem Otomārs Gundars, Toms Dižboms, Edgars Osis.

Vilis Bērziņš (1900 – 1979), gleznotājs, politiski represētais. Dzimis 1900. gada 16. martā Talsu apriņķa Kandavas pagasta „Zoķos” zemnieku ģimenē. Miris 1979. gada 23. janvārī Kandavas „Pļavmalās”, apbedīts Cērnieku kapos. Mācījies Tukuma komercskolā. Pirmā pasaules kara gados kopā ar ģimeni bijis bēgļu gaitās Krievijā. Pēc atgriešanās mājās turpinājis mācības Tukuma pilsētas ģimnāzijā. 1923. gadā sācis studijas Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, bet no 1925. līdz 1930. gadam studējis Arhitektūras fakultātē. Aizrāvies ar gleznošanu pie profesora Vilhelma Purvīša (1872 – 1945), kas tur vadījis tēlotājas mākslas darbnīcu. Ap 1930. gadu studijas pārtraucis, jo nomiris tēvs un bijis jāsāk saimniekot tēva mājās. No 1936. gada piedalījies Neatkarīgo mākslinieku vienības, Mākslinieku biedrības „Zaļā vārna”, Kultūras fonda rīkotajās izstādēs gan Tukumā, gan Rīgā. 1938. gadā pazaudējis visas gleznas, kuras glabājušās Rīgā pie kafijas fabrikanta Barupa, kurš tai laikā aizbraucis uz Vāciju. 1949. gada 25. martā kopā ar ģimeni bijis izsūtījumā Tomskas apgabala Šegarkas rajona Gingazovas sādžā. Atbrīvots 1956. gada 13. augustā. 1958. gadā atgriezies Latvijā, dzīvojis Kandavas apkaimē, strādājis meliorācijā. Gleznojis ainavas, klusās dabas, pašportretus. Izkopis ekspresīvu krāsainību savdabīgā kompozicionālā skatījumā. 1978. gadā bijusi personālizstāde Tukumā. 1979. gadā bijusi piemiņas izstāde Koknesē, bet 1980. gadā – Liepājā. 2010. gadā – piemiņas izstāde Kandavas novada muzejā.

Arnolds Artums-Hartmanis (1895 - ?), Pirmā pasaules kara dalībnieks, Atsevišķā jātnieku pulka rotmistrs, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Dzimis 1895. gada 29. martā Aizupes pagastā pašvaldības ierēdņa ģimenē. Beidzis Tukuma komercskolu un kara skolu Krievijā. Militārās zināšanas papildinājis Latvijā militārajos kursos. 1914. gadā iesaukts krievu armijā. No 1916. gada cīnījies latviešu strēlnieku rindās, vadījis spridzinātāju komandu, cīnījies 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā. Armiju atstājis pēc lielinieku apvērsuma. 1918. gadā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Piedalījies Rīgas aizstāvēšanā, kaujās pret Pāvela Bermonta-Avalova (1877 – 1973) karaspēku un Latgales atbrīvošanas cīņās. Par kauju nopelniem paaugstināts par pulkvežleitnantu. Dibinājis un formējis pirmās latviešu jātnieku vienības. Iecelts par Kalpaka bataljona atsevišķās jātnieku nodaļas komandieri, vadījis to kaujas no Ventas līdz Rīgai. 1922. gadā apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni. 1925. gadā pārgājis robežsardzes dienestā, bijis kontrolieris Ludzas apriņķa 8. rajonā. No 1927. gada bijis arī 3. Jaunlatgales robežapsardzības iecirkņa priekšnieks. Laikā no 1929. līdz 1939. gadam bijis Rīgas prefektūras jātnieku nodaļas priekšnieks, savienības „Kalpaka bataljons” valdes loceklis. Apbalvots ar Viestura ordeni, bet 1934. gadā ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1939. gadā repatriējies uz Vāciju.

Aprīlis

Māris Rozenbergs (1960), mūzikas skolotājs, trompetists, pūtēju orķestra diriģents. Dzimis 1960. gada 4. aprīlī Tukuma rajona Grenču ciema „Ataugās” strādnieku ģimenē. No 1967. līdz 1973. gadam mācījies Zemītes pamatskolā. No 1973. līdz 1975. gadam mācības turpinājis Tukuma E. Birznieka-Upīša pamatskolā. Paralēli mācībām skolā mācījies arī Kandavas un Tukuma bērnu mūzikas skolās No 1980. līdz 1982. gadam bijis iesaukts Padomju armijā, dienējis Dobelē un spēlējis armijas orķestrī. No 1982. līdz 1986. gadam mācījies Ventspils mūzikas vidusskolā. 1986. gadā sācis strādāt Tukuma bērnu mūzikas skolā (vēlāk Tukuma Mūzikas skolā) metālpūšamo instrumentu klasē. Turpat arī pūtēju orķestra vadītājs. Kopš 2001. gada Tukuma pilsētas kultūras nama pūtēju orķestra „Tukums” vadītājs. 2007. gadā beidzis Latvijas Mūzikas akadēmiju. 2000. gadā Latvijas skolu jaunatnes 8. Dziesmu un deju svētkos B grupā kopā ar Tukuma Mūzikas skolas pūtēju orķestri iegūts II pakāpes diploms, bet 2002. gadā Latvijas skolu jaunatnes pūtēju orķestru 5. salidojuma finālkonkursā B grupā iegūts I pakāpes diploms. 2004. gadā 9. Latvijas mūzikas skolu pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu izpildītāju konkursā par izcilu veikumu konkursā iegūts laureāta diploms.

Lia Kiršteine (1960), inženiere hidroģeoloģe, gleznotāja. Dzimusi 1960. gada 12. aprīlī Valdemārpilī grāmatvedes un jūrnieka ģimenē. 1966. gadā kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Kandavu. No 1967. līdz 1975. gadam mācījusies Kandavas internātskolā. No 1975. līdz 1978. gadam mācījusies Talsu 1. vidusskolā. Zīmēšanu apguvusi pie Friča Makstnieka. No 1978. līdz 1983. gadam studējusi Viļņas Valsts universitātes Dabaszinātņu fakultātes ģeoloģijas nodaļā. Glezniecību apguvusi Viļņā scenogrāfa Vladimira Lukjanska gleznošanas studijā. Strādājusi Rīgā, Jaunpagastā.. No 1985. līdz 1988. gadam strādājusi Kandavas vidusskolā par zīmēšanas un krievu valodas skolotāju, kā arī bijusi noformētāja. No 1994. līdz 1996. gadam zīmēšanas skolotāja Pūres pamatskolā. No 1988. līdz 2009. gadam strādājusi Kandavas Lauksaimniecības tehnikumā par mākslinieci-noformētāju. No 2009. līdz 2014. gadam turpat viesnīcas dežurante. No 2014. gada ir Kandavas Mākslas galerijas vadītāja. Kopš 1996. gada piedalās izstādēs Latvijā, sarīkojusi arī dažas personālizstādes. Glezno ainavas, klusās dabas, ziedus eļļas tehnikā.

Aleksandrs Peresļēgins (1945), mākslinieks. Dzimis 1945. gada 16. aprīlī Krievijā, Marijskas APSR pilsētā Joškar Olā. 1956. gadā sācis mācīties mākslas skolā. 1958. gadā, trīspadsmit gadu vecumā, sācis strādāt par mākslinieku divos kinoteātros, bet no 1961. gada strādājis operas teātrī. Aizrāvies arī ar teātra mākslu. Mācījies teātra skolās Kazaņā un Gorkijā. Studējis Ļeņingradas Valsts kultūras institūta Kazaņas filiāles režisoru nodaļā, kuru beidzot, saņēmis rekomendāciju studēt aspirantūrā Ļeņingradā. 1971. gadā noorganizējis personālizstādi Kazaņā „Mans, sirdij tuvais novads”, bet 1975. gadā personālizstādi Kazaņas valsts Kultūras institūtā. 1982. gadā Maskavā laikraksta „Pravda” redakcijā notikusi ceturtā personālizstāde. 1983. gadā bijusi personālizstāde Arskā, bet 1985. gadā – Kazaņā. No 1987. gada Latvijā, Aizupē. Izstādes bijušas Maskavā, Kazaņā, Gurzufi, Rīgā. 1989. gadā izstāde Vānes baznīcā. Gleznojis kolhoza dibinātāju portretus. Ap 1997./98. gadu kopā ar ģimeni aizbraucis dzīvot uz Krieviju – Maskavu.

Viktors Vītols (1930 – 2003), skolotājs, vēsturnieks, publicists. Dzimis 1930. gada 20. aprīlī Jelgavā amatnieka un Slimo kases darbinieka ģimenē. Miris 2003. gada 17. aprīlī Kandavā, apbedīts Jaunkandavas kapos. Beidzis Jelgavas pirmskolu, mācījies Jelgavas 15. maija pamatskolā (vēlāk 3. nepilnajā vidusskolā, Otrā pasaules kara laikā - 3. tautskolā). No 1945. līdz 1949. gadam neklātienē mācījies Jelgavas pedagoģiskajā institūtā, pēc kura likvidācijas ieskaitīts 4. kursā Latvijas Valsts universitātē vēsturniekos, kur studējis no 1953. līdz 1957. gadam. No 1949. paralēli mācībām sācis strādāt par skolotāju. No 1952. līdz 1953. gadam strādājis par Jelgavas muzeja direktoru un vēstures skolotāju Jelgavas strādnieku un jaunatnes vidusskolā. Laikā no 1953. līdz 1954. gadam bijis skolas direktors Jelgavas pilsētas strādnieku jaunatnes vidusskolā. Bijis skolotājs Jelgavas 2. vidusskolā, Jelgavas 2. septiņgadīgajā skolā. No 1960. līdz 1962. gadam Jelgavas pionieru un skolēnu nama mācību pārzinis. 1961. gadā sācis strādāt par audzinātāju, vēstures skolotāju un tūrisma nodarbību vadītāju Kandavas internātskolā. Kopā ar skolēniem nodarbojies ar novadpētniecības darbu un uz savākto priekšmetu bāzes Kandavas internātskolā izveidojis skolas muzeju. Strādājis par skolotāju arī dažādās Tukuma rajona skolās: Zemītes astoņgadīgajā skolā, Dzirciema palīgskolā-internātā, Zentenes pamatskolā u.c. Laikā no 1986. līdz 1990. gadam bijis Latvijas PSR kultūras ministrijas Tukuma rajona pilnvarotais pieminekļu aizsardzības inspektors, Latvijas dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības (LDPAB) Tukuma rajona nodaļas Pieminekļu aizsardzības sekcijas priekšsēdētājs. 1986. gada 28. novembrī apbalvots ar Latvijas dabas un pieminekļu aizsardzības Centrālās padomes Goda rakstu par ieguldījumu dabas un pieminekļu aizsardzības darbā. Aktīvi iesaistījies arī Brāļu kapu komitejas un Kultūras fonda darbībā. 1963. gadā kopā ar E. Žīguri un R. Rozi izdevis „Jauno tūristu rokasgrāmatu”, bet 1978. gadā kopā ar Kārli Ēdelnieku (1927 – 2003) ceļvedi „Abavas senleja”. 1992. gadā iznākusi V. Vītola sarakstītā grāmata „Kandava. Pilsētas un tās apkārtnes dzīves fiksējumi laika ritumā”, 1994. gadā - „Kandavas – Talsu - Tukuma novada ļaužu gaitas ticības ceļos”. 1997. gadā bijis līdzautors „Dabas un vēstures kalendāram 1998. gadam”. 1997. gadā izdots buklets „Kandava” ar V. Vītola tekstiem. Publicējies arī Tukuma muzeja izdotajos rakstu krājumos „Tukuma novada kultūrvēsture” un bijis daudzu publikāciju autors laikrakstos „Komunisma Rīts” (vēlāk „Tukuma Ziņotājs”), „Neatkarīgajās Tukuma Ziņās” un arī republikāniskajos izdevumos. 1995. gada 17.novembrī, pateicoties viņa iniciatīvai un gadu gaitā savāktajai kolekcijai, dibināts Kandavas novada muzejs.

Pēteris Laksis (1940), keramiķis. Dzimis 1940. gada 22. aprīlī Rīgā strādnieku ģimenē. 1960. gadā ar izcilību beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļu. 1976. gadā beidzis studijas T. Zaļkalna Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā dekoratīvi lietišķās mākslas nodaļā. No 1961. gada piedalās dažādās izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs. No 1964. līdz 1965. un no 1966. līdz 1967. gadam strādājis ražošanas apvienības „Latvijas keramika” Jelgavas cehā par keramiķi. No 1967. līdz 1968. gadam bijis Rīgas pilsētas Maskavas rajona Pionieru nama keramikas pulciņa vadītājs. 1979. gadā kopā ar Genādiju Gorohovu iegādājies īpašumu Kandavas novadā (toreiz Dzirciemā). Kopš 1981. gada Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.

Žanis Legzdiņš (1915 – 1991), fotogrāfs, žurnālists. Dzimis 1915. gada 27. aprīlī Matkules pagasta „Koguļu” mājās muižas kučiera ģimenē. Miris 1991. gada 3. aprīlī Rīgā, apbedīts Matīsa kapos. Pabeidzis Matkules pagastskolu. Līdz 1937. gadam mācījies Laidzes lauksaimniecības skolā, tad iesaukts karadienestā, kur 1938. gadā beidzis Rīgas aviācijas pulkā motoristu nodaļu. Līdztekus apmeklējis arī aerokluba sporta lidotāju skolu. 1940. gadā jau bijis kaprāļa dienesta pakāpē. 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas ieskaitīts 24. teritoriālajā strēlnieku korpusa eskadriļā. Bijis Otrā pasaules kara dalībnieks, dienējis PSRS armijā 1. latviešu aviācijas pulkā. Laikā no 1945. līdz 1948. gadam bijis fotokorespondents laikrakstā „Tukuma Ziņotājs”, no 1948. līdz 1950. gadam strādājis laikrakstā „Cīņa”, bet no 1950. līdz 1991. gadam - žurnālā „Zvaigzne” (līdz žurnāla likvidācijai). Pirmais no fotogrāfiem, kuram 1971. gadā piešķirts Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums. Fotografējis mākslas, zinātnes, medicīnas, sporta, rūpniecības, lauksaimniecības un politiskās dzīves notikumus. Strādājis arī portreta, reportāžas, ainavas un klusās dabas žanros.

Rūdolfs Actiņš (1900 – 1976), skolotājs, sabiedriskais darbinieks. Dzimis 1900. gada 30. aprīlī Cēsu apriņķa Viesienas pamatskolā skolotāja ģimenē. Miris 1976. gada 24. decembrī, apbedīts Korģeļciema kapos. 1907. gadā tēvs pārcēlies par pārzini uz Vecgulbenes pagasta Meišu pamatskolu. Pirmos četrus gadus mācījies mājmācībā pie tēva. 1912. gadā iestājies Madonas proģimnāzijā 2. klasē. Vasarās strādājis par izpalīgu lauku saimniecībās. 1916. gadā strādājis par palīgskolotāju. 1917. gadā no janvāra līdz augustam bijis Vecgulbenes pagasta valdes kancelejas darbveža (skrīvera) palīgs. 1917. gadā pēc Madonas proreālskolas pārveidošanas par reālskolu vēl mācījies divus gadus. 1919. gadā sācis mācīties Cesvaines valsts vidusskolā, kuru beidzis 1920. gadā. 1920. gadā uzsācis studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē filozofijas nozarē, bet pēc diviem gadiem pārtraucis studijas līdzekļu trūkuma dēļ. Rīgā darbu nav varējis atrast. 1922. gadā apmeklējis skolotāju sagatavošanas kursus un rudenī sācis strādāt par skolotāju Vecgulbenes pagasta Dumpju I pakāpes pamatskolā, kur nostrādājis līdz 1926. gadam 1926. gadā ievēlēts par skolas pārzini Cēres pagasta skolā, kur strādājis līdz 1940. gadam. Bijis Cēres pagasta revīzijas komisijas loceklis, Cēres piensaimniecības sabiedrības revīzijas komisijas sekretārs, Cēres lauksaimniecības biedrības valdes priekšsēdētājs, Cēres patērētāju biedrības valdes priekšsēdētāja biedrs, Cēres savstarpējās apdrošināšanas biedrības revīzijas komisijas loceklis. Darbojies arī Cēres lopkopības pārraudzības biedrības revīzijas komisijā, Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības valdē kā kasieris, bijis Latvijas skolotāju 2. Krājaizdevu sabiedrības biedrs. Izveidojis un vadījis Cēres mazpulku, spēlējis teātri, dziedājis korī, lasījis priekšlasījumus. Skolā mācījis ticības mācību, latviešu valodu, matemātiku, dabas mācību, glītrakstīšanu un lauksaimniecību. No 1940. līdz 1914. gadam pārcelts par pārzini uz Kandavas pagasta Aizdzires pamatskolu. 1941. gadā atkal atcelts atpakaļ uz Cēres pamatskolu par pārzini līdz 1945. gadam. 1952. gadā atestēts par vidusskolas skolotāju. 1960. gadā aizgājis pensijā.

Maijs

Vera Erliha (dz. Burharde, 1915 - ?), skolotāja. Dzimusi 1915. gada 15. maijā Auces apriņķa Bukaišu pagastā zemnieku ģimenē. Mācījusies Bukaišu un Zemītes pamatskolās un Dobeles ģimnāzijā. 1937. gadā beigusi Jelgavas skolotāju institūtu un sākusi strādāt Valkas apriņķa Kārķu pamatskolā. Latvijas laikā tēvs dabūjis jaunsaimniecību - Zemītes pagasta „Vanagus”. Pēc Otrā pasaules kara atgriezusies Zemītē, 10 gadus nostrādājusi Kukšu pamatskolā. Līdz 1955. gadam, kad slēgta Jaunpļavu pamatskola, bijusi tās pārzine. 1955. gadā sākusi strādāt Rūmenes pamatskolā par pārzini, vadījusi deju kolektīvu un nodibinājusi dramatisko kolektīvu.

Voldemārs Jēkabs Dārznieks (1885 - ?), skolotājs. Dzimis 1885. gada 16. maijā. 1905. gadā beidzis Pēterpils zemstes skolotāju skolu, 1906. gadā pie Pēterpils mācību apgabala ieguvis mājskolotāja tiesības. Ilggadējs Kandavas apvienotās pamatskolas skolotājs.

Jūnijs

Maruta Jurjāne (1945), kinorežisore. Dzimusi 1945. gada 4. jūnijā Talsu rajona Cēres pagastā šofera ģimenē. 1963. gadā beigusi Rīgas 2. vidusskolu, bet 1977. gadā absolvējusi Ļeņingradas teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtu. No 1965. strādā Latvijas televīzijā. 1973. gadā kopā ar E. Ermansonu debitējusi režijā ar Dziesmu svētku simtgadei veltītu pilnmetrāžas dokumentālo filmu „Prieks”. Veidotās filmas galvenokārt bijušas dažāda žanra mūzikas vizuālas interpretācijas: „Saulrietu violetās ērģeles” (1975), „Oktobra oratorija”( 1976), „Pauls Dambis. Šekspīra mūzika” (1977), „Sastrēgumstunda”(1987) u.c. Uzņēmusi īsmetrāžas mākslas filmu „Brīvībā”(1988).

Vera Milda Kalevica (dz. Jansone, 1890 - 1972), ārste, politiski represētā. Dzimusi 1890. gada 8. jūnijā Zantes pagastā skolotāja Fridriha Jansona ģimenē. Mirusi 1972. gadā Austrālijā. Beigusi Pēterburgas Medicīnas institūtu. Ārsta praksi sākusi Alūksnē. 1918. gadā atgriezusies Tukumā. Pildījusi skolas ārsta pienākumus, strādājusi Tukuma Slimo kases ambulancē. Bijusi Kristīgi nacionālās savienības Tukuma nodaļas biedre. 1925. gadā kandidējusi Tukuma pilsētas domes vēlēšanās. Darbojusies Tukuma Sv. Trīsvienības evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzē. Bijusi 11. Tukuma aizsargu pulka sastāvā. No 1930. līdz 1934. gadam bijusi 11. Tukuma aizsargu pulka ārste. Apbalvota ar medaļu „Par centību”. 1941. gada 14. jūnijā deportēta uz Sibīriju – Krasnojarskas apgabala Krasnojarskas rajona Kemsku. 1942. gadā iecelta par Kemskas medpunkta vadītāju. 1945. gadā pārcelta darbā uz Kazačinskas slimnīcu. 1956. gada 10. oktobrī atbrīvota no izsūtījuma, bet Latvijā atgriezusies tikai 1959. gada 20. novembrī. 1961. gadā izbraukusi no Latvijas uz dzīvi Austrālijā pie meitas Viktorijas. 1966. gada 14. maijā dabūjusi Austrālijas pavalstniecību.

Leons Balodis (1940), fotogrāfs. Dzimis 1940. gada 15. jūnijā Tukuma rajona Zemītes pagastā zemnieku ģimenē. No 1950. līdz 1965. gadam mācījies Jūrmalas 1. vakara vidusskolā. Fotografē kopš 1963. gada. Viens no ievērojamākajiem Rīgas pilsētainavas fotogrāfiem. No 1966. līdz 1968. gadam bijis fotogrāfs Latvijas Medicīnas vēstures muzejā, bet no 1968. līdz 2001. gadam - Latvijas Vēstures muzejā. No 2002. gada atkal Medicīnas Vēstures muzeja fotogrāfs. No 1977. gada fotokluba „Rīga” biedrs. No 1978. gada Starptautiskās mākslas fotogrāfijas AFIAP biedrs. No 1984. gada Latvijas Žurnālistu savienības biedrs. 1987. gadā piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums. No 1977. līdz 1989. gadam bijis Fotomākslas biedrības biedrs, no 1986. gada Latvijas Fotomākslinieku savienības biedrs, no 1998. gada LatvijasProfesionālo fotogrāfu asociācijas biedrs. No 1999. gada Starptautiskās Žurnālistu savienības biedrs. No 2004. gada Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Bijušas personālizstādes gan Latvijā: Rīgā, Kuldīgā, Madonā u.c., gan ārzemēs: Parīzē, Rostokā, Berlīnē, Helsinkos, Permā, Venēcijā, Atēnās, Kobē, Stokholmā, Strasbūrā, Madridē, Kalkutā u.c. Izstādēs saņēmis daudzus apbalvojumus: Zelta medaļu Itālijā (1969), Lielo sudraba medaļu un 1. vietu Parīzē (1972), Zelta pāvu Indijā (1974), Zelta medaļu Taivānā (1978), Zelta medaļu Beļģijā (1979), Zelta lapu VFR (1982), GRAND PRIX Francijā (1982),, Zelta medaļu „Interpress foto” (1984), Zelta medaļu DDR (1984), Zelta medaļu Rīga 800 (2000) u.c. 1989. gadā saņēmis M. Buclera prēmiju Nr.1. 2000. gadā piešķirts IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, 2001. gadā - Lāčplēša Goda zīme, 2003. gadā - Lielā folkloras gada balva, 2004. gadā - Rīgas balva. Piedalījies ap 240 fotoizdevumu veidošanā.

Jēkabs Jansons (ps. Saiva,1890 – 1953), rakstnieks, tulkotājs, skolotājs. Dzimis 1890. gada 29. jūnijā Pūres pagasta „Birzniekos” skrodera ģimenē. Miris 1953. gada 21. augustā Rīgā, apbedīts Ziepniekkalna kapos. Mācījies vietējā pagasta skolā. 1910. gadā beidzis Kandavas pilsētas skolu. 1911. gadā Pēterburgā nolicis mājskolotāja eksāmenus. Laikā no 1911. līdz 1914. gadam strādājis Pēterburgā dažādās vācu kolonijas elementārskolās. Ar 1911. gadu „Dzimtenes Vēstnesī” un citos laikrakstos publicējis pirmos dzejoļus. Mobilizēts krievu armijā un no 1916. līdz 1919. gadam cīnījies latviešu strēlnieku pulkos. No 1918. līdz 1919. gadam bijis vācu gūstā. No 1919. līdz 1922. gadam darbojies Nacionālajā teātrī un tēlojis nelielas lomiņas izrādēs ar pseidonīmu Žans Žaks. No 1920. līdz 1921. gadam studējis Latvijas konservatorijā, bet no 1921. līdz 1924. gadam Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Pedagoģijas nodaļā. Laikā no 1922. līdz 1953. gadam strādājis par latviešu valodas, vēstures un citu priekšmetu skolotāju vairākās Rīgas pamatskolās un 5. vidusskolā. 1924. gadā izdota romantiskā poēma „Grizildis”, bet 1925. gadā dzejoļu krājums „Harlekina vēstules”. Vasaras kopā ar ģimeni pavadījis Kandavā, kur tapuši darbi: Vilku lauks” (1935), „Birkas baloži” (1937), „Cilvēkbērns un Meža māte” (1939) u.c., kas publicēti dažādos tā laika žurnālos. Leģendas par Kandavas bruņinieku pils celšanu izmantojis poēmā „Dzīvais akmens” (1939). Rakstījis kuplejas savulaik pazīstamajam duetam - brāļiem Laiveniekiem. 1935. gadā no franču valodas tulkojis vecfranču eposu „Rolanda dziesma”, bet 1936. gadā no vācu valodas tulkojis D. Alnpekes „Atskaņu hroniku”. Tulkojis arī no krievu, franču un angļu valodām. 1940. gadā, sākoties padomju okupācijai Latvijā, literārā darbība apsīkusi. Otrā pasaules kara laikā strādājis par puisi pie Kandavas apkārtnes saimniekiem. Pēc 1945. gada atgriezies atpakaļ Rīgā un atsācis skolotāja gaitas. Šai laikā tulkojis mācību grāmatas un ziņas radiofonam, atdzejojis Š. Rustavelli un B. Bednija dzejoļus, piedalījies arī G. Pļehanova, K.Marksa, F. Engelsa un V. I. Ļeņina darbu latviskošanā. 1990. gadā, atzīmējot simtgadi, izdota brāļu Laivenieku kupleju izlase.

Dina Lācara (1960), aktrise, uzņēmēja. Dzimusi 1960. gada 29. jūnijā Tukuma rajona Matkules ciemā. 1978. gadā beigusi Valmieras 3. vidusskolu. 1981. gadā absolvējusi Liepājas teātra 3. studiju un bijusi šā teātra aktrise. Radījusi drastiskus un amizantus raksturus bērnu izrādēs: Mazo raganiņu O. Preislera lugā „Mazā raganiņa”(1982), Vējziedīti N. Nosova „Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumos”(1986), Trusīti A. Milna „Vinnijs Pūks un viņa draugi”(1988), Ronju A. Lindgrēnes „Ronja- laupītāja meita” (1990). Bijusi arī Matīsiņš A. Brigaderes „Raudupietē” (1983), grāfiene Dona S. Lāgerlēvas „Gesta Berlingā” (1983), Džo Š. Deleinijas „Medus garšā” (1987), Zelmiņa R. Blaumaņa „Indrānos”(1988), Džilla P. Šefera lugā „Ekvus”(1990). Ģimenes apstākļu dēļ darbu teātrī pārtraukusi. 1992. gadā kopā ar dzīvesbiedru, aktieri Jāni Makovski, Gudenieku pagastā izveidojusi zemnieku saimniecību „Kaparāji”, sākumā pievēršoties dārzeņkopībai, bet vēlāk sākot izgatavot koka rotaļlietas. 2005. gadā režisors Pēteris Krilovs uzņēmis dokumentālo filmu „Dina”.

Alberts Virbulis (1890 – 1946), mācītājs. Dzimis 1890. gada 30. (18.) jūnijā Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta „Virgulānos” saimnieka un pērmindera ģimenē. Miris 1946. gada 24. martā Tukumā, apbedīts Meža kapos. Mācījies Biržu-Bērzgales pagasta skolā, Jēkabpils pilsētas skolā, Jelgavas ģimnāzijā, Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, kuru beidzis 1908. gadā ar zelta medaļu. No 1908. līdz 1913. gadam studējis Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultātē, kuru beidzis ar pirmās šķiras kandidāta grādu. Bijis korporācijas „Lettonias” loceklis. Studiju laikā vienu gadu bijis mājskolotājs Cesvainē. Kandidāta gadu nokalpojis Nīcā pie prāvesta Gustava Špēra. No 1913. līdz 1920. gadam bijis mācītājs Jelgavā Annas baznīcā. 1914. gadā ordinēts par mācītāju Jelgavā kā Nīcas mācītāja adjunkts. 1914. un 1915. gadā bijis Liepājas Svētās Annas draudzes mācītāja adjunkts. Laikā no 1915. līdz 1918. gadam bijis vikārs Jelgavas latviešu draudzē, bet 1918. un 1919. gadā vikārs Liepājas Svētās Annas draudzē, tad ticības mācības un latviešu valodas skolotājs Liepājas A. F. Činkas komercskolā. Laikā no 1920. līdz 1946. gadam bijis Tukuma luteriskās draudzes mācītājs; no 1932. līdz 1944. gadam – arī Kandavas iecirkņa prāvests. No 1920. līdz 1931. gadam bijis ticības mācības skolotājs Tukuma vidusskolā. No 1923. gada izpildījis 11. Tukuma aizsargu pulka mācītāja amatu. 1934. gadā bijis prāvests un Baznīcas Virsvaldes loceklis, kur ieņēmis Virsvaldes mantziņa posteni. No 1937. līdz 1940. gadam pārņēmis arī Kuldīgas iecirkni. Bijis Latvijas Sarkanā Krusta Tukuma nodaļas priekšnieks. teoloģiskā mēnešraksta „Ceļš” atbildīgais redaktors, laikraksta „Svētdienas Rīts” līdzstrādnieks. 1937. gadā izdota viņa sarakstītā grāmata „Tukuma draudze un baznīca”. Sastādījis jaunu saīsinātu dziesmu grāmatu, kura izdota 1943. gadā ar nosaukumu „Dziesmu grāmata skolai un mājai”. 1938. gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Otrā pasaules kara laikā bijis Kurzemes luterāņu baznīcas pārvaldes priekšnieks. Pēc Vācijas kapitulācijas atkal piedalījies Virsvaldes darbā. 1946. gadā kļuvis par Kurzemes luterāņu baznīcas Virsvaldes viceprezidentu.

Jūlijs

Antons Benjamiņš (1860 – 1939), skolotājs, žurnālists, rakstnieks, uzņēmējs. Dzimis 1860. gada 13. jūlijā Baložu Mūra krogā zemkopja ģimenē. Miris 1939. gada 14. jūnijā Valdeķos, apbedīts Rīgā, Meža kapos. Mācījies Smiltenes draudzes skolā. 1880. gadā beidzis J. Cimzes skolotāju semināru Valkā. Strādājis par skolotāju Rūjienā, Ogres pagastā un Plāterē. 1897. gadā atvēris veikalu Madlienā, tad otru veikalu Skrīveros. Pēc bankrota 1904. gadā pārnācis uz Rīgu un bijis referents Rīgas vācu avīzēs. No 1907. līdz 1908. gadam bijis laikraksta „Mājas Viesis” un 1910. gadā laikraksta „Rīta Vēstnesis” redaktors. 1911. gadā kopā ar Emīliju Elks (vēlāk sievu Emīliju Benjamiņu, 1881 - 1941) nodibinājis laikrakstu „Jaunākās Ziņas”, kas ar pārtraukumiem iznācis līdz 1940. gadam. Bijis šī laikraksta redaktors, vēlāk - šefredaktors. 1918. gadā kopā ar Fridrihu Veinbergu (1844 – 1924) izdevis „Rīgas Latviešu Avīzi”. Bijis Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vicepriekšsēdētājs un Latvijas Preses biedrības goda biedrs. Publicēties sācis 1881. gadā laikrakstā „Balss”. 1889. gadā iznācis stāsts „Zirga atmiņas”, 1890. gadā „Tak dabūja virsroku” u.c. 1891 – 1892. gadā iznākuši tēlojumi „Zīmējumi iz tautas dzīves”. 1895. gadā sarakstījis lugu „Miglā”. Publicējies ar pseidonīmiem: ab, B. Pastariņš. Tulkojis arī no vācu valodas. 1930. gadā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet 1937. gadā ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Apbalvots arī ar vairākiem ārzemju ordeņiem. 1931. gadā no tēlnieka Arnolda Dzirkaļa (1896 - ?) nopircis Valdeķu muižas centru ar dažām ēkām un 186 pūrvietām zemes un īsā laikā to izveidojis par paraugsaimniecību.

Aivars Fībigs (1940), mehanizators, atslēdznieks, policists un aktīvs sabiedriskais darbinieks. Dzimis 1940. gada 26. jūlijāTukuma apriņķa Zantes pagasta „Ziediņos” zemnieku ģimenē. Mācījies Zantes pamatskolā, Cīravas mehanizācijas skolā Nr. 6., bet 1964. gadā Irlavas vakara vidusskolā pabeidzis pilnu pamatskolas kursu. Strādājis Zemītes mašīnu-traktoru stacijā (MTS), padomju saimniecībā „Zemīte”. 1988. gadā veselības dēļ beidzis pildīt mehanizatora pienākumus un turpinājis strādāt par mehāniķi-darbnīcu vadītāju un iecirkņa priekšnieku. Vēlāk strādājis privātuzņēmumā z/s „Zvirzdiņi” par DUS operatoru. 2004. gadā iecelts par Zantes pagasta padomes pašvaldības policistu, kur nostrādājis līdz šīs štata vietas likvidācijai 2008. gadā. No 2007. gada līdz šim strādā nodibinājumā „Zantes ģimenes krīzes centrs” par apsargu-kārtībnieku. 50 gadus sabiedriskā kārtā veicis Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības instruktora pienākumus, 35 gadus bijis kārtības sargs. No 1992. gada ir 42. kājnieku bataljona zemessargs. No 1990. gada ir atbildīgā persona par ugunsdrošību Zantes pagastā. Ir nodibinājis Zantes BUB kapelu, aktīvi darbojas Zantes pagasta folkloras kopā, vīru vokālajā ansamblī un dramatiskajā kolektīvā. Zantes pagasta Ugunsdzēsēju muzeja dibinātājs.

Augusts

Daina Siļķe (dz. Priede, 1935), feldšere. Dzimusi 1935. gada 7. augustā Kandavā šofera un šuvējas ģimenē. 1941. gadā kopā ar ģimeni evakuējusies uz Čuvašiju. Tur sākusi mācīties skolā, bet jau 1944. gada decembrī kopā ar mammu (tēvs kritis 1942. gadā, vecāmāte mirusi) atgriezusies atpakaļ Latvijā. No 1944. līdz 1946. gadam dzīvojusi Salaspilī , kur beigusi 2. klasi. 1946. gadā atgriezusies atpakaļ Kandavā un turpinājusi mācīties Kandavas vidusskolā. 1951. gadā beigusi Kandavas vidusskolā 8. klasi un sākusi mācīties Rīgas 1. medicīnas skolā, kuru beigusi 1955. gadā kā feldšere-vecmāte. Pēc valsts sadales aizsūtīta strādāt uz Talsu rajona Jaunpagastu par feldšeru punkta vadītāju. 1959. gadā sākusi strādāt Kandavas slimnīcā līdz 2003. gadam. Neilgu laiku bijusi vadītāja medicīnas noliktavā, bet uz pusslodzi palikusi arī par feldšeri. 20. gs. 70. gados dziedājusi Kandavas jauktajā korī.

Gotlībs Augusts Lēbers (Loeber,1785 – 1846), ārsts, mājskolotājs. Dzimis 1785. gada 19. augustā Drēzdenē pilsētas un policijas ārsta Johana Heinriha Lēbera ģimenē. Miris 1846. gada 13. aprīlī, apglabāts Iecavas baznīcas kapos. No 1804. līdz 1806. gadam apmeklējis medicīnas lekcijas. 1806. gadā kļuvis par Saksijas armijas lazaretes ķirurgu. No 1807. gada dzīvojis Kurzemē. No 1811. līdz 1813. gadam bijis mājskolotājs un kroņa ārsts Cērē. No 1813. līdz 1815. gadam ķirurgs Kandavā. No 1815. līdz 1823. gadam bijis kroņa ārsts Zentenē. No 1823. līdz 1825. gadam kroņa ārsts Kandavas muižā. No 1825. līdz 1846. gadam kroņa ārsts Iecavā.

Alfons Kišķis (1910 – 1994), dārznieks, politiski represētais. Dzimis 1910. gada 26. augustā. Miris 1994. gada 19. jūnijā. Beidzis Bauskas vidusskolu, bet 1929. gadā – Ziedoņa dārzkopības skolu. 1935. gadā bijis studentu savienības „Līdums” vecākais. No 1933. gada bijis studentu savienības ievēlēts studentu padomes loceklis. Studiju laikā strādājis par dārznieku. Pēc viņa projekta un viņa vadībā ierīkots dārzs pie Kandavas K. Mīlenbaha pamatskolas. Otrā pasaules kara laikā bijis leģionā. Pēc kara strādājis Komunālprojekta Jūrmalas nodaļā pie ainavu arhitektūras projektiem. Ieguvis pirmās vietas Vissavienības apstādījumu projektu konkursos, vēlāk vadījis ainavu projektēšanas nodaļu Viļņā.

Elmārs Caune (1915 – 1983), mācītājs, literāts. Dzimis 1915. gada 27. augustā Orlā, Krievijā liela dzelzceļa mezgla galvenā kasiera ģimenē. Miris 1983. gada 9. jūlijā Losandželosā, ASV, apbedīts Forest Lawn kapsētā Losandželosa priekšpilsētā Glendeilā. Bērnību pavadījis Dobeles apkārtnē. Beidzis Rīgas 1. ģimnāziju. Laikā no 1933. līdz 1938. gadam studējis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. 1938. gadā ticis ordinēts. Bijis Rīgas pilsētas vikārs un skolotājs, lektors Amatniecības kamerā, kā arī sporta treneris un Latvijas olimpiskās komandas basketbolā loceklis. No 1942. līdz 1944. gadam bijis Kandavas-Pūres draudzes mācītājs. Trimdā bijis mācītājs Eskilstūnas latviešu draudzē Zviedrijā. Bijis viens no Latviešu Nacionālā fonda dibinātājiem un valdes locekļiem. No 1951. gada dzīvojis Kanādā, bijis Rietumkanādas sinodes loceklis, imigrācijas ierēdnis un mācītājs, latviešu draudžu dibinātājs un mācītājs Bramptonā, Edmontonā, Kalgari. No 1960. gada mācītājs ASV Kalifornijas latviešu luterāņu draudzē, no 1973. gada - Santjego draudzē. Publicējis periodikā gan laicīga, gan garīga satura rakstus. Rakstījis īsas ludziņas un skečus, kas izrādīti latviešu pasākumos: viencēliens bērniem „Lieldienas rūķu alā”(1954), viencēliena komēdijas „Kaķītis grib zivi ķert”(1965), „Ātrās kristības” (1968), „Mīlestības automāts”(1969), „Klepus zāles”(1979) u.c.

Kārlis Antons Hentcelts (Hentzelt, 1795 – 1865), amatnieks, tirgotājs, viesnīcnieks, Kandavas miesta priekšnieks. Dzimis 1795. gada 30. augustā Talsos ādmiņa ģimenē. Miris 1865. gadā, apbedīts Kandavā, Baznīcas kapos. 1842. gadā ievēlēts par Kandavas miesta priekšnieku. Precējies ar Šarloti Vitki (1797 – 1862). Ģimenē bijuši 12 bērni – pieci dēli un septiņas meitas.

Septembris

Jānis Špīss (1830 – 1896), skolotājs. Dzimis 1830. gada 10. septembrī Irlavas pagasta „Mazbērziņos” saimnieka ģimenē. Miris 1896. gada 13. novembrī Zemītē. 1848. gadā beidzis Irlavas skolotāju semināru un sācis strādāt par skolotāju Zemītes pagasta skolā. 1863. gadā iznākusi viņa sarakstītā grāmata mācībām vācu valodā „Pārtulkotājs”, kura izdota 13 reizes. Kā šīs grāmatas turpinājums 1870. gadā iznākusi nākamā grāmata „200 uzdevumi”. 1867. gadā klajā nākusi grāmata latviešu valodas mācīšanai „Domu raksti pagastu skolām”.1871. gadā izdevis mācību grāmatu „Ģeogrāfija”, kura bijusi izplatīta visā Kurzemē, bet 1881. gadā - grāmatu „Latviešu valodas mācība gada skolām”. No 1881. gada sācis publicēties periodikā. Rakstījis stāstus, dzejoļus un ģeogrāfiskus aprakstus par citām zemēm, kā arī dažādus padomus zemkopības lietās. Bijis līdzstrādnieks laikrakstā „Pēterburgas Avīzes”, rakstījis arī laikrakstam „Latviešu Avīzes”. Piedalījies valodnieka un bīskapa Kārļa Kristiāna Ulmaņa (1793 – 1891) „Latviešu - vācu vārdnīcas” sastādīšanā . Bijis Latviešu literārās draugu biedrības protokolists. Veicis plašu saraksti ar skolotāju, publicistu, literātu un latviešu pirmās atmodas dalībnieku Kasparu Biezbārdi (1806 – 1886) un citiem tā laika progresīvi domājušajiem cilvēkiem. Pievērsies latviešu folklorai, vācis latviešu sakāmvārdus un parunas, kuras vēlāk nodevis A. Bīlenšteinam.

Fricis Zandbergs (1910 – 1972), gleznotājs, politiski represētais. Dzimis 1910. gada 12. septembrī Tukuma apriņķa Kandavas pagasta Griepciema „Klāvos” zemkopju ģimenē. Miris 1972. gada 21. martā Rīgā, apbedīts Meža kapos. No 1917. gada mācījies Kandavas apvienotajā pamatskolā, vēlāk beidzis Talsu vidusskolu. Bijis skolotāja un mākslinieka Kārļa Šprunka (1892 – 1942) audzēknis. No 1929. līdz 1937. gadam studējis Latvijas Mākslas akadēmijā. No 1930. gada piedalījies izstādēs dažādās Latvijas pilsētās. 1932. gadā uzņemts Ģ. Eliasa Figurālās glezniecības meistardarbnīcā. Figurālās glezniecības meistardarbnīcu absolvējis ar diplomdarbu „Smagie ormaņi”. Darbojies Latvijas Mākslas akadēmijas korporācijā „Dzintarzeme”. No 1934. gada bijis mākslinieku biedrības „Zaļā vārna” biedrs. 1936. gadā par gleznu „Ģimenes idille” studentu darbu izstādē saņēmis Rīgas pilsētas prēmiju. 1936./37. mācību gadā mācījis zīmēšanu LMA Vakara kursos. No 1938. līdz 1940. gadam bijis skolotājs Gaujienas vidusskolā, bet 1940. gadā - skolu inspektors. 1941. gadā bijis Valkas apriņķa tautas izglītības nodaļas inspektors. 1941. gada rudenī meklējis darbu Rīgā Latvijas Tēlotāju Mākslas biedrībā, bet saņēmis atteikumu un atgriezies tēva mājās Griepciema „Klāvos”. 1943. gadā iestājies latviešu leģionā, karojis 15. divīzijas sapieru bataljonā. Apbalvots ar I un II pakāpes Dzelzs krustu. 1944. gadā palicis Kurzemes katlā kā sapieru bataljona speciālists. 1945. gadā no Kurzemes cietokšņa devies mājās, apcietināts un no 1946. līdz 1955. gadam atradies izsūtījumā Komsomoļskā, pēc tam Karagandā, Krievijas PFSR. 1955. gadā atgriezies Latvijā, būdams invalīds. No 1956. līdz 1962. gadam privāti mācījis gleznošanas pamatus un sagatavojis studentus iestājeksāmeniem. 1961. gadā uzgleznojis gleznu „Ražas novākšana”, kas bijusi valsts pasūtījums māksliniekam izstādei par godu PSKP CK 22. kongresam; glezna novietota Rīgas 55. vidusskolā. Gleznojis figurālās kompozīcijas, ainavas, aktus, klusās dabas.

Žanis Jansons (1900 - 1942), Pirmā pasaules kara dalībnieks, 11. Dobeles kājnieku pulka kareivis, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris, aizsargs, politiski represētais. Dzimis 1900. gada 19. septembrī Lutriņu pagasta „Lenčos” lauksaimnieka ģimenē. Miris 1942. gada 6. aprīlī Vjatlagā. Pamatskolas izglītība. No 1919. līdz 1922. gadam bijis Latvijas armijā. 1920. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni Nr. 3/104. 1922. gada 26. februārī atvaļināts, saimniekojis tēva mājās Lutriņu pagastā. Bijis Tukuma 11. aizsargu pulka Vānes aizsargu nodaļas priekšnieks. 1936. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta Goda zīmi. 1941. gada 7. jūnijā apcietināts ar visu ģimeni un deportēts uz Sibīriju. 1942. gada 5. decembrī PSRS IeTK sevišķā apspriedē notiesāts uz 10 gadiem.

Jānis Reinhards (1860 – 1944), mācītājs. Dzimis 1860. gada 20. septembrī Svitenes pagastā. Miris 1944. gada 28. jūlijā (4. augustā) Jelgavā.1882. gadā beidzis Jelgavas ģimnāziju. 1887. gadā beidzis studijas Tērbatas Universitātē. No 1887. līdz 1888. gadam bijis mācītājs Kandavas iecirknī. No 1888. līdz 1897. gadam strādājis Engures draudzē. No 1897. līdz 1915. gadam Jelgavas pilsētas draudzes mācītājs un Jelgavas Nikolaja draudzes mācītājs. No 1915. līdz 1918. gadam Balvu draudzes mācītājs. No 1918. līdz 1931. gadam Jelgavas Nikolaja draudzes mācītājs. 1919. gadā Jelgavas kurlmēmo skolas dibinātājs. No 1919. līdz 1940. gadam Jelgavas prāvesta iecirkņa prāvests. 1920. gadā Kurzemes konsistorijas viceprezidents. No 1922. līdz 1925. gadam Baznīcas virsvaldes loceklis. 1926. gadā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. No 1928. līdz 1944. gadam Bauskas prāvesta iecirkņa prāvests. Latvijas luterāņu draudžu palīdzības biedrības priekšnieks. Apbalvots ar Zelta Krustu. 1944. gadā nogalināts, ienākot padomju armijai Jelgavā.

Jānis Mīlenbahs (1860 - 1939), ārsts. Dzimis 1860. gada 25. septembrī Kandavas pagasta „Šķūtēs” mežsarga ģimenē. Miris 1939. gadā, apbedīts Rīgā, Meža kapos. No 1872. līdz 1874. gadam mācījies Tukuma apriņķa skolā. No 1875. līdz 1880. gadam mācījies Jelgavas ģimnāzijā. No 1880. līdz 1888. gadam studējis Tērbatas universitātē iekšķīgās un bērnu slimības. No 1888. līdz 1889. gadam bijis ārsts Aucmuižā. No 1889. līdz 1904. gadam ārsts un aptiekas īpašnieks Jaungulbenē. No 1904. līdz 1905. gadam piedalījies krievu-japāņu karā. No 1906. līdz 1908. gadam bijis ārsts Bolderājā, bet no 1909. līdz 1915. gadam ārsts Rīgā. No 1915. līdz 1918. gadam devies bēgļu gaitās. No 1918. līdz 1938. gadam piederējusi privātprakse Rīgā. Korporācijas „Lettonija” filistrs.

Georgs Odiņš (1910 – 1945), tiesnesis. Dzimis 1910. gada 25. septembrī Pēterburgā. Miris 1945. gadā Vācijā. 1928. gadā beidzis Jelgavas II vidusskolu. No 1928. līdz 1935. gadam studējis Latvijas Universitātē, ieguvis jurista maģistra grādu (mag.jur.). No 1928. līdz 1935. gadam bijis Jelgavas apgabaltiesas jaunākais tiesamatu kandidāts. No 1935. līdz 1936. gadam Liepājas kājnieku pulka virsnieka vietnieks. No 1936. līdz 1943. gadam bijis Kandavas iecirkņa miertiesnesis. No 1937. līdz 1940. gadam sastāvējis aizsargu organizācijā. No 1940. gada 4. februāra bijis Talsu I aizsargu pulka tieslietu darbvedis. No 1943. līdz 1945. gadam grenadieru 43. pulka rotas (II) komandieris, oberšturmfīrers. Studentu vienotnes „Līdums” vecbiedrs. Puzes pagasta „Bisenieku” māju īpašnieks.

Sergejs Lagzdiņš (1895 – 1979), Pirmā pasaules kara dalībnieks, Grobiņas bataljona virsleitnants, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris, Cēres pagasta vecākais, politiski represētais.Dzimis 1895. gada 26. septembrī Puzes pagastā. Miris 1979. gadā, apbedīts Talsos, Liepu kapos. Mācījies mežkopju skolā. 1915. gadā iesaukts cara armijā. 1919. gada aprīlī mobilizēts Sarkanajā armijā, bijis darbvedis 1. divīzijas artilērijas transportā. Tā paša gada maijā dezertējis. 1919. gada jūnijā iestājies Latvijas armijā, bijis adjutants Zemessargu bataljonā. 1919. gada oktobrī paaugstināts par virsleitnantu. Piedalījies Liepājas aizstāvēšanā. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. 1925. gadā beidzis virsnieku kursus. Bijis rotas komandieris 11. Dobeles kājnieku pulkā, paaugstināts par kapteini. Dienējis 8. Daugavpils kājnieku pulkā. 1940. gadā iecelts par 295. strēlnieku pulka komandieri. 1941. gadā demobilizēts, strādājis Meža departamenta apriņķa pārvaldē Valmierā. 1942. gadā pārcēlies uz savu jaunsaimniecību Cēres pagastā, iecelts par pagasta vecāko. Pēc Vācijas kapitulācijas apcietināts, ievietots filtrācijas nometnē Maskavas tuvumā. 1946. gadā atgriezies mājās un strādājis par grāmatvedi Iļjiča v.n. kolhozā. 1950. gadā apcietināts, atkārtoti notiesāts uz 25 gadiem. Ieslodzīts nometnēs Irkutskā un Taišetā. 1956. gadā atgriezies Latvijā. Strādājis šķirnes sēklu audzēšanas starprajonu nodaļā.

Oktobris

Edmunds Everts (1920 - 1996), grāmatvedis, sporta veterāns, politiski represētais. Dzimis 1920. gada 3. oktobrīRūmenes muižā strādnieku ģimenē. Miris 1996. gada 20. martā. No 1928. līdz 1935. gadam mācījies Kandavas apvienotajā pamatskolā. Sastāvējis Latvijas jaunatnes Sarkanā Krusta pulciņā, Pretalkohola biedrības „Cerību” pulciņā, Latvijas skautu organizācijas 49. vienībā un 625. mazpulkā. No 1935. līdz 1940. gadam turpinājis mācīties Rīgas Valsts komercskolā. Mācību laikā Rīgā darbojies 55. skautu vienībā, kā arī 1085. mazpulkā. 1934. gadā sācis intensīvas sporta gaitas, dibinājis un vadījis sporta pulciņu Rūmenē. Pēc komercskolas beigšanas Kandavā nav varējis atrast darbu, tāpēc devies strādāt par grāmatvedi Vilces pagasta nespējnieku patversmē „Saulīte”. 1941. gadā sācis strādāt par kasieri Kandavas patērētāju biedrības 3. veikalā. 1942. gadā bijis rēķinvedis Kandavas pilsētas valdē, vēlāk – grāmatvedis. Organizējis un vadījis pirmo patstāvīgo Kandavas sporta biedrību. Pēc kara apcietināts un 11 gadus pavadījis Sibīrijas nometnēs un nometinājuma vietās. 1956. gadā atgriezies Latvijā. Izdevies pierakstīties pie ģimenes Rīgā. Strādājis tipogrāfijā par iespiedēja palīgu, vēlāk par stereotipieri. Darbojies arī dažādās sporta organizācijās un biedrībās.

Ligija Rutka (dz. Grīnhofa, 1955), kultūras un sabiedriskā darbiniece. Dzimusi 1955.gada 6.oktobrī Zemītes pagastā strādnieku ģimenē. Mācījusies Zemītes pamatskolā. No 1971. līdz 1974. gadam mācījusies Kandavas vidusskolā. No 1974. līdz 1978. gadam mācījusies Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā un ieguvusi klubu darbinieku un masu pasākumu režisora specialitāti. No 1999. līdz 2004. gadam studējusi Liepājas Pedagoģijas akadēmijas Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē.1977. gadā sākusi strādāt par Jaunpils ciema kultūras nama direktori. Kopš 1977. gada piedalās laulību ceremoniju vadīšanā. No 1999.gada pašvaldības aģentūras „Jaunpils” Jaunpils muzeja vadītāja.

Oļģerts Mamis (1930 – 1983), Tukuma RARA galvenais inženieris. Dzimis 1930. gada 23. oktobrī Dobeles rajona Annenieku ciemā. Miris 1983. gada 16. oktobrī, apbedīts Tukumā, Meža kapos. Mācījies Annenieku, Tumes pamatskolās. 1956. gada beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultāti. Strādājis Kandavas MTS. 1969. gadā pārcelts uz Tukuma rajona lauksaimniecības pārvaldi par galveno inženieri. No 1981. gada bijis RARA galvenais inženieris. 1980. gadā apbalvots ar Lauksaimniecības teicamnieka krūšu nozīmi.

Novembris

Inta Kārkliņa (prec. Āboliņa, 1950), žurnāliste. Dzimusi 1950. gada 2. novembrī Kandavā lauksaimnieku ģimenē. 1969. gadā beigusi Tukuma E. Birznieka-Upīša vidusskolu. 1974. gadā absolvējusi P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu. Bijusi zinātniskā līdzstrādniece žurnālā „Skola un Ģimene”, laikraksta „Padomju Jaunatne” kultūras nodaļas vadītāja, žurnāla „Sieviete” redaktore. Kopš 1973. gada rakstījusi publikācijas par teātri, kino, mūziku un baletu, galvenokārt kā intervijas un sarunas. Nozīmīgākie darbi: „Mācīsimies nedzist, nesalt” par komponistu Imantu Kalniņu (1976), „Ilgi jo ilgi dzīvot pasakā” par aktrisi Veru Singajevsku (1979) - abi laikrakstā „”Padomju Jaunatne”; „Vai viss, kas notiek, ir uz labu?” par vairākiem Jaunatnes teātra aktieriem (1992), „Dvēseles elpošana” par aktieri Mārtiņu Vilsonu (1993), „Mums izsniegts liels skatītāju avanss” par aktieri Jāni Reini (1994) - visi žurnālā „Teātra Vēstnesis”; „Laiks ir tāds, kādu uztveram” par komponistu Juri Kulakovu, „Ceļš mani ved un es eju” par kinorežisori. Rozi Stiebru - abi 1995, „Esmu bijusi neaprēķināma” par aktrisi Antru Liedskalniņu (1996), „Gribu iestudēt operu” par baletdejotāju Andri Liepu (1998), „Mācos sevi mīlēt” par aktrisi N. Veigneri (2000 - visi žurnālā „Sieviete”). Literāro pierakstu autore krājumam „Triju zvaigžņu atspīdums”(daļai stāstījumu par kinooperatoru G. Zvaigzni, 1994), dziedātājas A. Ludiņas atmiņu grāmatai „Mani operas svētki” (1996). Sastādījusi fotoalbumu „Tūkstošgades dziesma” (1998), rediģējusi aktrises M. Šneideres grāmatu „Dzīves sadedzinātie” (2000).

Kaspars Blitte (1960), veterinārārsts, mikrobiologs. Dzimis 1960. gada 2. novembrī Ventspilī skolotājas un inženiera ģimenē. No 1963. gada dzīvojis Kandavā. Mācījies Kandavas internātskolā, bet vidusskolas kursu beidzis Kandavas vidusskolā. No 1979. līdz 1984. gadam studējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārijas fakultātē. Pēc studijām palicis fakultātē par aspirantu. 1987. gadā pārtraucis mācības aspirantūrā un iestājies darbā Jelgavas pilsētas un rajona sanitāri epidemioloģiskajā stacijā Mikrobioloģijas laboratorijā par mikrobioloģijas ārstu. Kopš 1989. gada – laboratorijas vadītājs. Visus gadus strādājis Jelgavas Higiēnas un epidemioloģijas centrā, vēlāk Jelgavas Vides un Sabiedrības Veselības centrā, Jelgavas Vides veselības centra Mikrobioloģijas laboratorijā par laboratorijas vadītāju. 1994. gadā apmeklējis speciālos mikrobioloģijas kursus Anglijā, Notingemā. No 2001. gada pēc divu laboratoriju apvienošanas kļuvis par Jelgavas Vides veselības centra laboratorijas vadītāju. No 2002. gada valsts aģentūras „Sabiedrības veselības aģentūra” Jelgavas filiāles vadītājs.

Jānis Balčs (1885 - ?), inženieris, agronoms, mērnieks. Dzimis 1885. gada 3. novembrī Grenču pagasta „Balčos” lauksaimnieka ģimenē. Mācījies Grenču pagasta skolā. No 1897. līdz 1902. gadam mācījies Tukuma pilsētas skolā. No 1902. līdz 1905. gadam mācījies Kurskas mērniecības skolā. No 1905. līdz 1909. gadam studējis Maskavas mērniecības institūtā, kuru beidzis ar inženiera tiesībām. 1909. gadā sācis strādāt Maskavas guberņā zemes ierīcībā. No 1909. līdz 1913. gadam studējis Maskavas lauksaimniecības institūtā, kuru beidzis ar I šķiras zinātniskā agronoma grādu. Pēc augstskolu beigšanas ieņēmis vadošus amatus Krievijas centrālās guberņas zemes ierīcībā. No 1913. līdz 1915. gadam rakstījis par zemes ierīcību un sabiedriskās agronomijas jautājumiem, kuri iespiesti atsevišķos izdevumos. Pirmā pasaules kara laikā piedalījies labības sagatavošanā armijas vajadzībām. Lielinieku laikā darbojies kā lauksaimniecības kursu lektors agrārā likumdošanā un zemes ierīcībā. 1921. gada beigās atgriezies Latvijā. No 1922. līdz 1927. gadam bijis Zemkopības ministrijas vecākais inženieris, darbojies pie agrārās reformas jautājumiem. No 1927. gada Zemkopības ministrijas pilnvarotais pārstāvis Latvijas-Igaunijas, Latvijas-Lietuvas un Latvijas-PSRS valstu robežu lietās. Apbalvots ar Vitauta Dižā ordeni. 1938. gada 22. jūlijā kā vecākais inženieris atbrīvots no darba, jo gadā noslimojis vairāk kā septiņus mēnešus. 1943. gadā atjaunojis privātpraksi zemes ierīcībā, agronomijā un lauku būvniecībā Grenču pagasta „Balčos”.

Vilis Gelbe (1890 – 1919), Pirmā pasaules kara dalībnieks, Limbažu pilsētas un iecirkņa komandants, jūras virsnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Dzimis 1890. gada 8. novembrī Zemītes pagastā trūcīga rokpeļņa ģimenē. Miris 1919. gada 19. jūnijā pie Vidrižiem Cēsu kauju laikā, apbedīts Limbažu draudzes kapsētā. Mācījies Zemītes pagasta skolā. 1906. gadā beidzis Talsu pilsētas skolu, bet 1911. gadā - Engures jūrskolu, iegūstot kabotāžas (piekrastes flotes) stūrmaņa tiesības. 1914. gadā beidzis Pēterburgas jūrskolu, iegūstot tālbraucēja stūrmaņa diplomu. 1915. gadā Orienbaumā beidzis mičmaņu (kara flotes jaunāko virsnieku) kursus. Dienējis Baltijas flotē Kronštatē, bijis kara kuģa komandieris. Piedalījies kaujas operācijās pret Vāciju. 1918. gadā ar ģimeni atgriezies Latvijā un dzīvojis Ķirbižu (Vitrupes) „Stauģos”. Beidzis jaunāko jūras virsnieku kursus, iegūstot kapteiņa tiesības. 1919. gadā noorganizējis latviešu komandantūru Rūjienā, viens no pirmajiem virsniekiem jaunformējamā Ziemeļlatvijas brigādē. 1919. gada 16. maijā ar pulkveža Jorģa Zemitāna (1873 – 1928) pavēli iesaistījies Ziemeļlatvijas brigādes štābā kā sevišķu uzdevumu virsnieks, iecelts par Limbažu rajona komandantu. Pēc nāves 1921. gadā apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. 

Jēkabs Baltcars (1865 - 1955), skolotājs. Dzimis 1865.gada 18. novembrī Grenču pagasta „Kanduros” kalpu ģimenē. Miris 1955. gadā, apbedīts Skrīveros. 1874. gadā sācis mācīties Irlavas pagasta skolā. Laikā no 1882. līdz 1885. gadam mācījies Irlavas skolotāju seminārā, pēc beigšanas sācis strādāt par skolotāja palīgu Sērenē. 1892. gadā ievēlēts par patstāvīgu skolotāju Tukuma apriņķa Sēmes pagasta Brizules skolā. 1901. gadā sācis strādāt par skolas pārzini Tukuma pirmmācības skolā.. Vēlāk Tukuma sieviešu ģimnāzijā pasniedzis arī latviešu valodu. Pirmā pasaules kara laikā evakuējies uz Gatčinu. 1918. gadā atgriezies atpakaļ Tukumā. 1923. gadā uzņēmies Latviešu Jaunatnes savienības Tukuma organizācijas jauktā kora vadību. Ilgus gadus bijis Tukuma Viesīgās biedrības bibliotēkas pārzinis. Līdz 1927. gadam bijis Tukuma pilsētas 1. pamatskolas pārzinis. 1927. gadā, aizejot pensijā, apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Par valsts piešķirto pensiju uzcēlis jaunsaimniecību „Jaunzemji” sievas Marijas īpašumā Skrīveros.

Aivars Lasis (1930), daiļdārzniecības un ainavu speciālists, skolotājs, pedagoģijas maģistrs. Dzimis 1930. gada 24. novembrī Tukuma apriņķa Zantes pagastā. Beidzis Zantes pagasta skolu, Bulduru Dārzkopības tehnikumu. Paralēli darbam Bulduru Dārzkopības tehnikumā neklātienē beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultāti. 1996. gadā aizstāvējis pedagoģijas maģistra grādu. Kopš 1951. gadā strādājis Bulduru Dārzkopības tehnikumā par laborantu, pasniedzēju, tehnikuma direktora vietnieku mācību darbā un no 1963. līdz 1964. gadam – par direktoru. Daudz laika un enerģijas ieguldījis Aglonas bazilikas ainavas veidošanā, sagaidot pāvestu Jāni Pāvilu II. No 1993. gada bijis žūrijas komisijā, vērtējot labākos daiļdārzus un lauku sētas. Nodarbojies ar tehnikuma vēstures fondu sakārtošanu. Sarakstījis vairākas grāmatas: „Mazdārziņu apstādījumi”, „Mācību līdzeklis dendroloģijā” u.c. Līdzautors grāmatām: „Ainavu un dārzu veidošana”, „Lielā būvniecības grāmata”, „Bulduru dārzkopības skolai 100” (2010). Līdzautors avīzei „Mūzībā Aizejot”. Presē publicēti ap 40 rakstu par apstādījumu veidošanu un kopšanas jautājumiem. 1997. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 2010. gadā atzīts par Jūrmalas Gada cilvēku.

Ilmārs Millers (1930 – 2006), dejotājs, sporta raidījumu režisors. Dzimis 1930. gada 25. novembrī Tukuma apriņķa Grenču pagastā. Miris 2006. gada 18. maijā Rīgā, apbedīts Meža kapos. Dejas mākslu apguvis Tukuma vidusskolā pie pedagoģes Lidijas Āriņas, Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūtā M. Čangas vadītajā deju kolektīvā. No 1953. līdz 1963. gadam darbojies Latvijas Valsts filharmonijas dziesmu un deju ansamblī (kopš 1958. gada VDA „Sakta”). Kopā ar VDA „Sakta” koncertējis Latvijā, Krievijā, Čehoslovākijā u.c. No 1963. līdz 1990. gadam bijis LTV Sabiedriski politisko raidījumu galvenās redakcijas režisors. No 1990. līdz 2000. gadam bijis Sporta raidījumu galvenais režisors. Kopš 1969. gada vadījis TTP kultūras nama fotostudiju (kopš 1975 – Tautas studija). 1991. gadā Tautas studija pārgājusi Rīgas pilsētas Kultūras pārvaldes vadībā un darbojusies ar nosaukumu „Vidze”.

Arturs Aleksandrs Veinbergs (1915 - 1997), ķīmiķis, leģionārs, politiski represētais. Dzimis 1915. gada 26. novembrī bēgļu gaitās Krievijā, Aleksīnā, skolotāja Kārļa Veinberga ģimenē. Traģiski gājis bojā 1997. gada 20. janvārī. Mācīties sācis mājmācībā pie tēva. Skolā sācis iet no 4. klases 1925. gadā un 1929. gadā beidzis Kandavas apvienoto pamatskolu. Aktīvi darbojies skautu organizācijā. No 1929. līdz 1933. gadam mācījies Zaļenieku vidusskolā. No 1933. līdz 1941. gadam studējis Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes Farmācijas nodaļā. Tām pa vidu no 1937. līdz 1938. gadam dienējis Latvijas armijā Daugavpilī autotanku pulkā. 1937. gadā paaugstināts par kaprāli, pēc nepilna gada paaugstināts par seržantu, bet vēlāk ieguvis virsnieka vietnieka pakāpi.1938. gadā atsācis studijas. Ieguvis farmācijas maģistra grādu. 1939. gadā bijis subasistents LU Ķīmijas fakultātes Uzturvielu katedrā. No 1940. līdz 1942. gadam bijis subasistents LVU Organiskās ķīmijas katedrā. No 1940. līdz 1941. gadam bijis ķīmiķis farmācijas laboratorijā „Farmacon”. 1943. gadā iesaukts leģionā, strādājis Mežaparka sanitārajā daļā, jūnijā aizbraucis kopā ar ārstu grupu uz frontes sanitāro rotu Selo Gorā un Krečno, kur latvieši nomainīja vācu sanitāro personālu. Bijis rotas farmaceits, medikamentu un pārsienamo materiālu sagādnieks 19. divīzijas daļām. 1945. gadā nonācis filtrācijas nometnē Ziemeļu Pečoros, Vorkutā, Halmrjū. 1946. gadā atgriezies mājās un kopā ar ģimeni dzīvojis Ķemeros. No 1947. līdz 1953. gadam bijis ķīmijas skolotājs 2. Rīgas pilsētas vidusskolā. No 1949. līdz 1954. gadam skolotājs Rīgas pirmskolas darb. Pedagoģijas skolā. No 1953. līdz 1959. gadam skolotājs Svitenes vidusskolā. No 1959. gada inženieris Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūtā. Saņēmis vairākus apbalvojumus. Vairāku zinātnisko darbu autors. 1959. gadā kopā ar G. Vanagu izdevis grāmatu „Sagatavosimies darbam ar jaunu ķīmijas mācību grāmatu 8. klasei”.

Decembris

Ādolfs Katerfelds (Katterfeld,1855 – 1905), ārsts Kandavā. Dzimis 1855. gada 6. decembrī Durbes mācītājmuižā mācītāja Hermaņa Ērenfesta Katerfelda ģimenē. 1905. gada 25. novembrī revolucionāri nošāvuši paša dzīvoklī. Apmeklējis Durbes privātskolu. No 1870. līdz 1877. gadam mācījies Jelgavas ģimnāzijā. 1877. gadā sācis matemātikas studijas Pēterburgā, no 1878. līdz 1883. gadam studējis medicīnu Tērbatā. No 1884. līdz 1890. gadam praktizējis Kandavā. No 1890. līdz 1905. gadam bijis Irlavā kā Kurzemes bruņniecības muižu ārsts. Ziemeļkurzemes ārstu savienības dibinātājs un pirmais viceprezidents. Kopš 1901. gada Grenču pagasta latviešu Lauksaimniecības biedrības „Vārpa” goda priekšsēdētājs. No 1904. līdz 1905. gadam bijis ārsts Jelgavas Sarkanā Krusta nodaļas mobilajā kolonnā krievu-japāņu kara frontē. Sieva Ella fon Disteloe no Rūmenes.

Guntis Rozenštams (1935), elektromontieris, aktīvs atmodas laika dalībnieks, zemessargs, barikāžu dalībnieks. Dzimis 1935. gada 6. decembrī Kandavā strādnieku ģimenē. 1945. gada rudenī sācis mācīties Kandavas pamatskolā. 1953. gadā beidzis 6. klasi un sācis strādāt Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijā, bet vēlāk Kandavas rajona patērētāju biedrību savienībā par krāsotāju. 1954. gadā paņemts dienestā Padomju armijā. Dienējis Bukultos 69. tanku pulkā, bet vēlāk Kaļiņingradā. 1957. gadā pēc dienesta strādājis Kandavas rajona remontu un celtniecības kantorī par krāsotāju. 1959. gadā Kandavas remonta un celtniecības kantora likvidācijas dēļ pārcelts darbā uz Tukuma rajona RCK. No 1963. līdz 1976. gadam strādjis Kandavas LMT par krāsotāju, elektriķi, elektromontieri. 1965. gadā sācis mācīties Kandavas Lauksaimniecības tehnikumā par elektriķi, bet mācības nebeidzis. No 1968. līdz 1972. gadam mācījies Kandavas strādnieku jaunatnes vidusskolā. Vēlāk strādājis par elektriķi Kandavas RR. 1990. gadā pieņemts darbā par Kandavas zonas mājas aprūpes nodaļas vadītāju. 1991. gadā pārcelts darbā uz Kandavas pilsētas valdi. 1992. gadā pieņemts darbā par Kandavas pilsētas pensionāru aprūpes centra vadītāju. 1994. gadā pārcelts darbā uz Kandavas veco ļaužu namu par vadītāju. 1999. gadā pārcelts darbā uz SIA “Kandavas novada SPC” par Veco ļaužu nama vadītāju. Bijis Kandavas pilsētas ar lauku teritoriju deputāts, domes priekšsēdētāja vietnieks. Piedalījies LTF Kandavas atbalsta grupas dibināšanas sapulcē, bijis zemessargos, piedalījies Baltijas ceļā. 1991. gada 20. janvārī bijis Rīgā pie telecentrāles uz barikādēm. Vēlāk iestājies LNNK. Apbalvots ar 1991. gada Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Johans Frīdrihs Heselbergs (Hesselberg,1700 - 1758), mācītājs Vānē. Dzimis 1700. gada 17. decembrī Jelgavā bankas direktora un auditora Johana Heselberga ģimenē. Miris 1758. gada 21. maijā Grobiņā. Apmeklējis rektora Tilo vadīto Jelgavas pilsētas skolu. Kopš 1717. gada novembra studējis teoloģiju Jēnā, vēlāk – Vitenbergā. Apstākļu spiests atradies Prūsijas karaļa Frīdriha Vilhelma I karadienestā kā dragūnu apakšvirsnieks. 1731. gadā atgriezies Kurzemē un cerējis saņemt vietu Jelgavas vācu diakonijā, bet neticis ievēlēts. 1731. gada 31. oktobrī ordinēts Vānes baznīcā. 1739. gadā devies uz Vecauci. 1744. gadā pēc landhofmeistara Kristofa fon Sakena aicinājuma kļuvis par mācītāju Apriķos. 1750. gadā pārcēlies uz Grobiņu, kur kļuvis par diecēzes prāvestu. Pārvaldījis 1751. gada 12. oktobrī dibināto Grobiņas mācītāja atraitņu un bāreņu palīdzības kasi. 1735. gada 3. februārī apprecējies ar Katrīnu Ģertrūdi, Jelgavas latviešu mācītāja Johana Mihaela Zeiferta meitu (? - 1738). Otrajā laulībā apprecējies ar Annu Katrīnu Gurbandu (1712 - 1756). Trešo reizi apprecējies ar atraitni Mariju Heselbergu.

Heinrihs Pēteris Vilhelms Zvirbulis (1885 – 1942), zemnieks, politiski represētais. Dzimis 1885. gada 29. decembrī Tukuma apriņķa Zantes pagastā. Miris pirms sprieduma pasludināšanas 1942. gada 1. jūlijā Kirovas apgabala Vjatlagā, 7. lagpunktā, Jagodnija ciematā. Beidzis Tukuma pilsētas skolu. No 1922. līdz 1940. gadam sastāvējis aizsargu organizācijā. 1930. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru Nr. 2338. 1933. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes Goda zīmi Nr. 1429. No 1935. gada 15. aprīļa Tukuma 11. aizsargu pulka eskadrona I vada komandieris. 1939. gadā apbalvots ar aizsargu organizācijas Nopelnu Krustu. Apbalvots arī ar Atzinības krustu. Zantes pagasta aizsargu nodaļas bijušais priekšnieks. Zantes pagasta vecākais. Zantes pagasta padomes loceklis, Zantes savstarpējās apdrošināšanas biedrības valdes loceklis, Zantes pareizu medību un šaušanas biedrības priekšnieks. Zantes pagasta „Zantiņu” māju īpašnieks. 1941. gada 14. jūnijā arestēts Tukuma apriņķa Zantes pagasta „Zantiņos” un izsūtīts uz Kirovas apgabala Vjatlagu, kur ieradies 09.07.1941 no PSRS IeTK Juhnovas LDN.

Biogrāfijas apkopoja Kandavas novada muzeja

krājuma glabātāja Ināra Znotiņa