Drukas resursa adrese: http://kandavaskultura.lv/novadnieki/kandavas_novada_jubilari_2014_gada
Drukas datums: 18:04:35 18.09.2018

Kandavas novada jubilāri 2014. gadā09.11.2016

Janvāris

Valija Mētra (dz. Monceviča, 1919 - ?), skolotāja. Dzimusi 1919. gada 2. janvārī Saldū. No 1927. līdz 1933. gadam mācījusies Kuldīgas apriņķa Zvārdes sešklasīgajā pamatskolā. No 1933. līdz 1938. gadam mācījusies Saldus vidusskolā. No 1938. līdz 1939. gadam kārtojusi Izglītības ministrijas eksāmenus skolotāju institūta kursa apmērā. 1938. gadā dzīvojusi pie mātes un strādājusi saimniecībā Kuldīgas apriņķa Zvārdes pagasta „Vaidaviešos” un bijusi privātsekretāre. No 1939. līdz 1941. gadam skolotāja Zvārdes sešklasīgajā pamatskolā. No 1941. gada janvāra līdz jūnijam bijusi Kuldīgas apriņķa Tautas izglītības nodaļas sabiedriski politiskās izglītības inspektore. No 1941. līdz 1942. gadam bijusi laukstrādniece Jelgavas apriņķa Vircavas pagasta „Pauļos”. No 1942. līdz 1944. gadam Jelgavas cietumā kā politieslodzītā. 1944. gadā ieslodzīta cietoksnī Francijā, Šērburgā. No 1944. līdz 1945. gadam koncentrācijas nometnē Vācijā. 1945. gadā atbrīvota un devusies ceļā uz Latviju. No 1945. gada skolotāja Zvārdes septiņgadīgajā skolā, bet vēlāk – Striķu astoņgadīgajā skolā. No 1945. līdz 1953. gadam Striķu pamatskolas direktore. No 1953. līdz 1959. gadam direktore Variebas septiņgadīgajā skolā. No 1959. līdz 1963. gadam direktore Vānes astoņgadīgajā skolā. 1960. gadā apbalvota ar krūšu nozīmi „Teicamnieks tautas izglītības darbā”. No 1963. līdz 1976. gadam Latvijas komunistiskās partijas (turpmāk LKP) Tukuma rajona komitejas propagandas un aģitācijas daļas skolu inspektore. No 1976. gada personālā pensionāre.

Augusts Ālers (1914 – 1998), mācītājs. Dzimis 1914. gada 7. janvārī Skultes pagasta „Mežkūmās” trūcīga zemnieka ģimenē. Miris 1998. gada 5. jūlijā Rīgā, apbedīts II Meža kapos. Mācījies Skultes pagasta privātā tautskolā, pēc tam Liepupes draudzes skolā un neilgu laiku Āsterē. No 1928. līdz 1932. gadam mācījies Limbažu vidusskolas humanitārajā nodaļā. Iestājies kā brīvklausītājs Latvijas Universitātē, lai nokārtotu ebreju un grieķu valodas eksāmenu. No 1935. gada studējis teoloģiju Latvijas Universitātē. Studiju gados kalpojis Valmieras iecirkņa prāvestam, strādājis kredītsabiedrībā „Liesma” par grāmatvedi. 1943. gadā gestapo apcietināts par ultranacionālismu. Atbrīvots ar aizliegumu kalpot Rīgas draudzēs. 1944. gadā beidzis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti. 1946. gadā ordinēts par mācītāju Ēdoles baznīcā. Kalpojis par mācītāju Īvandes un Ēdoles draudzēs, Lipiķos, Klosterē, Balgalē, Strazdē un Kuldīgā. 1947. gadā represēts un deportēts uz Komi republikā esošo Intas nometni par darbošanos studentu korporācijā „FRATERNITAS LIVONICA”. 1955. gadā atbrīvots, atgriezies Rīgā un strādājis par galdnieku. 1959. gadā arestēts otrreiz un divus gadus pavadījis Mordovijā par reliģiska satura grāmatu glabāšanu.1961. gadā atgriezies un kalpojis Īvandes un Ēdoles draudzēs. Kādu laiku kalpojis arī Liepupes draudzē. No 1973. gada kalpojis Tukuma un Sātu draudzēs. No 1990. līdz 1997. gadam bijis Kandavas iecirkņa prāvests. Iesvētījis daudzas piemiņas vietas, atjaunojis leģionāru Brāļu kapus. 1989. gadā kopā ar aktieri Ēvaldu Valteru uzvilcis sarkanbaltsarkano karogu Rīgas pils tornī. Par nopelniem Latvijas valsts labā 1995. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru, bet par kalpošanu Dievam – ar Zelta krustu.

Inga Brīniņa (dz. Goiževska, 1954), keramiķe, tekstilmāksliniece, pedagoģe. Dzimusi 1954. gada 9. janvārī Rīgā režisores un inženiera ģimenē. No 1961. līdz 1972. gadam mācījusies Rīgas 5. vidusskolā, bet no 1972. līdz 1976. gadam – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā. No 1976. līdz 1981. gadam studējusi T. Zaļkalna Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu. Strādājusi par krāsu mācības un estētikas pasniedzēju Bulduru dārzkopības tehnikumā, bijusi māksliniece-konsultante Latvijas PSR Vieglās rūpniecības ministrijas pakļautībā esošajā mājražotāju kombinātā. No 1983. gada dzīvo vectēva mājās Pūres pagasta „Ojāros”. Latvijas Mākslinieku savienības biedre no 1991. gada, Latvijas Tekstilmākslas asociācijas biedre no 1994. gada. Kopš 1978. gada piedalās izstādēs Latvijā un ārvalstīs. Bijušas arī vairākas personālizstādes. Tekstildarbus veido gobelēna, batikas, tekstilmozaīkas tehnikās, kā arī nodarbojas ar porcelāna trauku apgleznošanu.No 1992. gada strādā Kandavas mākslas skolā, vada savu mākslas studiju „Darbnīca”.

Marija Emīlija Ezergaile (1899 - ?), tēlniece, lauksaimniece. Dzimusi 1899. gada 13. janvārī Matkules pagasta „Galdiegos” lauksaimnieka ģimenē. Mirusi ASV. No 1931. līdz 1932. gadam mācījusies pie Emīla Meldera (1889 – 1979) Rīgas Tautas augstskolas Tēlniecības studijā. 1932. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā beigusi tēlnieka un arhitektūras vēsturnieka Konstantīna Rončevska (1875 – 1935) vadīto Tēlniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu „Dekoratīva grupa”. 1935. un 1936. gadā piedalījusies Tukuma mākslinieku izstādēs. Darinājusi figurālās kompozīcijas, lielākoties sieviešu tēlus, kā arī mazformāta statuetes porcelānā.

Stefānija Vilciņa (dz. Vāvere, bij. prec. Vilkauša, 1924), skolotāja. Dzimusi 1924. gada 15. janvārī Viļānu rajona Stirnienas dzelzceļa stacijā strādnieku ģimenē. No 1930. līdz 1937. gadam mācījusies Stirnienas sešklasīgajā pamatskolā. No 1937. līdz 1943. gadam mācījusies Rēzeknes Valsts skolotāju institūtā. No 1943. līdz 1944. gadam strādājusi Stirnienas tautskolā. 1944. gadā kopā ar pirmo vīru pārcēlusies uz Valdgales staciju un strādājusi lauku darbus. No 1944. līdz 1946. gadam strādājusi par skolotāju Ārlavas-Popervāles pamatskolā. 1944. gadā vīrs apcietināts un pazudis bez vēsts. No 1946. līdz 1951. gadam studējusi Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē filoloģijas specialitātē. No 1946. līdz 1949. gadam skolotāja Talsu vidusskolā. No 1949. līdz 1950. gadam bijusi metodiskā kabineta vadītāja Talsu Tautas izglītības nodaļā. No 1950. līdz 1952. gadam metodiskā kabineta vadītāja Kandavas rajona Tautas izglītības nodaļā un skolotāja Kandavas vidusskolā. No 1952. līdz 1963. gadam mācību pārzine Tukuma 3. J. Raiņa vidusskolā. 1963. gadā kopā ar vīru T. Vilciņu pārcēlusies dzīvot uz Rīgu.

Juris Lūsis (1944), agronoms, aktīvs atmodas laika dalībnieks. Dzimis 1944. gada 21. janvārī Lielvārdes pagasta „Lielaju” mājās zemnieku ģimenē. 1951. gadā sācis mācīties Ogresgala pamatskolā, bet saslimis ar šarlaku. Mācību gada otrajā pusē pārgājis mācīties uz Ķeguma pamatskolu, kuru beidzis 1959. gadā. No 1959. līdz 1961. gadam mācījies Rīgas 3. profesionāli tehniskajā skolā par celtnieku. 1962. gadā atgriezies Ķegumā, kur sācis mācīties Ogres vispārizglītojošajā vakara vidusskolā. No 1964. līdz 1967. gadam dienējis Padomju armijā. 1967. gadā atgriezies no dienesta un beidzis vakarskolu. 1969. gadā iestājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē klātienē, pēc 3. kursa pārgājis uz neklātieni. 1974. gadā beidzis studijas un sācis strādāt Ogres rajona kolhozā „Kopdarbs” par nozares agronomu. 1976. gadā dzīvokļa dēļ pārnācis strādāt uz kolhozu „Zemīte” par galveno agronomu. No 1979. līdz 1986. gadam bijis kolhoza „Zemīte” valdes priekšsēdētājs. No 1986. līdz 1989. gadam strādājis turpat kolhozā par attīrīšanas iekārtu vadītāju. 1988. gadā pārnācis dzīvot uz Tukumu. 20. gadsimta 90. gadu sākumā Slampes pagastā izveidojis zemnieku saimniecību „Lūšumeijas”, kurā specializējies dārzeņu audzēšanā, audzē arī zemenes un ir neliela kāpostu skābētava. 1988. gadā aktīvi iesaistījies atmodas kustībā, bijis viens no LTF Tukuma rajona Zemītes atbalsta grupas dibinātājiem un tās pārstāvis rajonā. Darbojies arī Latvijas Lauksaimnieku savienībā un bijis tās valdes loceklis.

Silvija Ulmane (dz. Freiberga, bij. prec. Citrone, 1939), kinomehāniķe, sekretāre, aktīva Vides aizsardzības kluba (turpmāk VAK) dalībniece. Dzimusi 1939. gada 22. janvārī Kandavā smalkmehāniķa ģimenē. 1941. gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, kopā ar ģimeni pārgājusi dzīvot uz vectēva mājām - Aizdzires ciema “Priedēm” 1946. gadā sākusi mācīties Aizdzires pamatskolā, vēlāk Kandavas vidusskolā. Daudz slimojusi. Iestājusies Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, bet nebeigusi. 1961. gadā sākusi strādāt par kinomehāniķi Valdeķos. No 1966. gada strādājusi par sekretāri Kandavas sovhoztehnikumā. Strādājusi arī Aizdzires ciema padomē par pasportisti. Publicējusies laikrakstā “Padomju Jaunatne”. No 1988. gada aktīva VAK un Latvijas Tautas frontes (turpmāk LTF) dalībniece.

Ernests Eferts-Klusais (īst. v. Ernests Eferts, 1889 – 1927), rakstnieks, literatūrkritiķis, sabiedriskais darbinieks. Dzimis 1889. gada 26. janvārī Vānes pagasta „Buļļos” Jaundziru muižas rentnieka ģimenē. Miris 1927. gada 16. jūlijā Himkos, Maskavas apgabalā, apbedīts Maskavā, Novodevičjes kapos. No 1899. līdz 1901. gadam mācījies pirmmācības skolā Tukumā, tad Tukuma proģimnāzijā. No 1905.gada mācījies reālskolā Rīgā, iesaistījies revolucionārajā darbībā. No 1909. līdz 1914. gadam studējis Rīgas Politehniskajā institūtā, ar izcilību beidzis Lauksaimniecības fakultāti. Studiju laikā sācis strādāt par skolotāju Alūksnē, iesaistījies Latvijas sociāldemokrātu Madlienas organizācijā. 1915. gadā apcietināts. 1915. gada rudenī atbrīvots, ieradies Maskavā un sācis strādāt ķīmijas laboratorijā, klausījies lekcijas A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātē. Darbojies Krievijas strādnieku sociāldemokrātiskās partijas Maskavas organizācijas latviešu Ziemeļnieku grupā. 1916. gadā arestēts un izsūtīts uz Turgajas apgabalu Kazahijā. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas atgriezies Alūksnē. Bijis pirmās Latvijas Padomju valdības loceklis, vadījis pārtikas nodaļu. 1918. gadā devies uz Maskavu, vadījis kultūrizglītības nodaļu Latviešu nacionālo lietu komisariātā. 1918. gadā komisariāta izdevumā publicējis pirmo stāstu „Brīvā svētdiena”. Publicistiskā darbība sākusies 1917. gadā ar rakstu „Vēstule no Madlienas” laikrakstā „Mūsu Cīņa”. No 1919. gada janvāra strādājis padomju Latvijas Izglītības komisariātā Rīgā, studējis Latvijas augstskolas Ķīmijas fakultātē, publicējis stāstus, rakstus par izglītības jautājumiem. No 1919. līdz 1920. gadam Latvijas Padomju valdības sastāvā darbojies Rēzeknē. No 1920. līdz 1922. gadam bijis redaktors izdevniecībā „Spartaks” Pleskavā. Tulkojis politisko, populārzinātnisko literatūru, sarakstījis brošūras par ekonomikas jautājumiem. Piedalījies „Darba kalendāra”, rakstu krājuma „Švītras” veidošanā, publicējis tajos savus rakstus par strādnieku kustības vēsturi, dabaszinātnēm, par ievērojamiem latviešu un cittautu dzejniekiem. Sarakstījis drāmu „Kad zibens būs mūsu…” (1921). Organizējis sēriju „Cittautu rakstnieki”. Sakārtojis, rediģējis un sarakstījis priekšvārdu rakstnieka un revolucionāra Augusta Arāja-Bērces (1890 – 1921) stāstu un dzejoļu izlasēm (abas 1922). No 1922. gada Maskavā, Rietumtautu komunistiskajā universitātē, Latvijas strādnieku fakultātē un Latvijas pedagoģijas tehnikumā lasījis lekciju ciklus pasaules un latviešu literatūras vēsturē, vēsturē un ķīmijā. 1922. gada augustā Maskavā nodibinājis un vadījis literātu grupu „Darbdiena”, kā arī 1926. gadā sastādījis rakstu krājumu „Darbdiena”. Darbojies vairāku žurnālu un avīžu redakcijās. Sarakstījis grāmatas „J. Jansons-Brauns” (1922) un „Piezīmes par latviešu ideoloģijas vēsturi” (1925), stāstu krājumus „Nemiera sirotājs” (1923) un „Pierobežas apriņķis” (1926). Miris ar tuberkulozi Zaharjinas sanatorijā Himkos, Maskavas tuvumā.

Dzintra Linde (dz. Mežecka, 1954), mūzikas skolotāja, diriģente. Dzimusi 1954. gada 30. janvārī Kuldīgā. No 1961. līdz 1969. gadam mācījusies Kuldīgas astoņgadīgajā skolā (vēlākajā 1. vidusskolā) un Kuldīgas mūzikas skolā. 1973. gadā beigusi E. Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolas akordeona klasi un sākusi strādāt Kandavas mūzikas skolā. No 1973. līdz 1978. gadam studējusi J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijā mūzikas pedagoģijas nodaļā. Bijusi Valdeķu sieviešu vokālā ansambļa vadītāja, no 1979. gada Kandavas radiorūpnīcas jauktā kora kormeistare, no 1992. gada - Kandavas jauktā kora diriģente. 2002. gadā atkal sākusi vadīt Valdeķu sieviešu vokālo ansambli. Neilgu laiku bijusi skolotāja arī Zemītes astoņgadīgajā skolā. 2007. gadā piešķirta Kandavas novada domes Goda pilsoņa zelta nozīmīte.

Februāris

Oļģerts Rācenājs (1929 – 1997), skolotājs, partijas un padomju darbinieks. Dzimis 1929. gada 7. februārī Pļaviņās. Miris 1997. gadā Tukumā. 1937. gadā sācis mācīties Jaundziru pamatskolā. No 1941. līdz 1943. gadam mācījies Zantes pagasta tautskolā. 1948. gadā beidzis Tukuma vidusskolu. 1952. gadā absolvējis Rīgas Pedagoģisko institūtu un sācis strādāt Liepnas vidusskolā par direktoru. 1957. gadā pārcelts uz Džūkstes vidusskolu par mācību daļas vadītāju. 1958. gadā iecelts par Dobeles Tautas izglītības nodaļas vadītāju. 1959. gadā sācis strādāt Dobeles 1. vidusskolā, tad pārcelts uz Kuldīgas Tautas izglītības nodaļu par inspektoru. 1960. gadā sācis strādāt par Kuldīgas 1. vidusskolas skolotāju, bet vēlāk pārcelts uz LKP Kuldīgas rajona komiteju. 1963. gadā sācis strādāt par Kuldīgas rajona darbaļaužu deputātu padomes (DDP) izpildkomitejas priekšnieka vietnieku. 1965. gadā pārcelts uz LKP Tukuma rajona komiteju par inspektoru ideoloģiskajā nodaļā. No 1966. līdz 1968. gadam bijis LKP Tukuma rajona komitejas ideoloģijas nodaļas vadītājs. 1968. gadā aizgājis strādāt uz Jūrmalas 2. vidusskolu. 1970. gadā iecelts par Tukuma rajona kultūras nodaļas vadītāju. 1975. gadā sācis strādāt par direktoru Starpskolu mācību ražošanas kombinātā. 1979. gadā iecelts par Latvijas PSR Izglītības ministrijas inspektoru, bet no 1985. gada – par darbmācības nodaļas vadītāju. No 1988. līdz 1993. gadam bijis Tumes skolas direktors. 1993. gadā aizgājis pensijā.

Aleksandrs Baltaisvilks (1889 – 1956), militārpersona. Dzimis 1889. gada 9. februārī Tukuma apriņķī. Miris 1956. gada 17. aprīlī Zemītes pagastā, apbedīts Zemītes Pavārkalna kapos. Bijis zemkopis Tukuma apriņķī. Pirmā pasaules kara laikā iesaukts cara armijā, dienējis 23. Rīgas izlūknodaļā. 1919. gadā iesaukts Latvijas armijā, piedalījies cīņās pret lieliniekiem, kā arī citās Valmieras kājnieku pulka kaujās. Atvaļināts 1921. gadā. 1922. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Dzīvojis Tukumā. 1951. gada 24. martā apcietināts, atradies Vorkutlagā. Latvijā atgriezies 1956. gada martā, dzīvojis Zemītes pagastā, drēbnieks.

Silvija Tiltiņa (dz. Akermane, bij. prec. Bruce, 1949), skolotāja, pašvaldības darbiniece. Dzimusi 1949. gada 12. februārī Liepājā strādnieku ģimenē. Vēlāk vecāki pārcēlušies uz Saldu. No 1956. līdz 1966. gadam mācījusies Saldus vidusskolā. 1967. gadā beigusi Rīgas sakaru skolu, atgriezusies Saldū. N0 1967. līdz 1969. gadam strādājusi Saldus rajona sakaru mezglā par telegrāfa sakaru operatori. Pārcēlusies uz Zanti, kur bijis iespējams dabūt bērnu dārzu. No 1969. līdz 1976. gadam bijusi padomju saimniecības „Zante” bērnu dārza audzinātāja, bet no 1976. līdz 1979. gadam – tā vadītāja. No 1979. līdz 1984. gadam Irlavas Raiņa bērnu nama direktore. 1984. gadā īsu brīdi bijusi kolhoza „Dzimtene” bērnu dārza vadītāja. No 1984. līdz 1987. gadam atkal bijusi Irlavas Raiņa bērnu nama direktore. No 1986. līdz 1990. gadam studējusi V. Lāča Liepājas Valsts pedagoģiskajā institūtā. No 1987. līdz 1991. gadam Zantes ciema tautas deputātu padomes (TDP) izpildkomitejas (IK) priekšsēdētāja, no 1991. līdz 2009. gadam – Zantes pagasta padomes priekšsēdētāja. No 2009. gada Kandavas novada Izglītības pārvaldes vadītāja. Biedrības „Zantes dāmu klubs” valdes priekšsēdētāja.

Aloizs Lavrinovičs (1924), skolotājs. Dzimis 1924. gada 22. februārī Rēzeknē. No 1952. gada skolotājs Smārdes septiņgadīgajā skolā. No 1957. gada mācību daļas vadītājs Irlavas vidusskolā. 1958. gadā beidzis P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Matemātikas fakultāti. No 1959. līdz 1970. gadam bijis Grenču pamatskolas direktors.

Anita Zīverte (1954), šuvēja, grāmatvede, kultūras darbiniece. Dzimusi 1954. gada 24. februārī Kandavā kinomehāniķu ģimenē. No 1961. līdz 1963. gadam mācījusies Kandavas internātskolā. 1969. gadā beigusi Rīgas 19. vidusskolu. Līdz 1972. gadam mācījusies Rīgas 16. profesionāli tehniskajā skolā par šuvēju. Līdz 1978. gadam strādājusi ražošanas apvienībā „Siluets” par pieņēmēju. No 1978. līdz 1987. gadam strādājusi Rīgā Ļeņina rajona Tautas izglītības nodaļā par grāmatvedi. No 1988. gada strādājusi Kandavas kultūras namā par kasieri. Kādu laiku strādājusi „Priedainē” par grāmatvedi. No 1993. gada atkal strādājusi kultūras namā. 1994. gadā radusies doma atjaunot kinoteātri, līdz ar to noslēgusi līgumu ar „Forum Cinema” Rīgā un divas reizes nedēļā rādījusi Kandavas kultūras namā kino. 1995. gadā atklājusi izremontētās kinoteātra telpas un līdz 1997. gadam darbojusies zem kultūras nama. 1997. gadā noņemta štata vieta un likts priekšā strādāt individuāli. Tā strādājusi līdz 2003. gadam, telpu sliktā stāvokļa dēļ atkal sākusi strādāt kultūras namā līdz 2006. gadam. No 2006. līdz 2009. gadam strādājusi Rīgā kinoteātrī „Parex Plaza” par kasieri.

Marts

Andrejs Dūdiņš (1924 – 1995), inženieris-mehāniķis, politiski represētais, aktīvs atmodas laika dalībnieks. Dzimis 1924. gada 5. martā Rīgas apriņķa Salaspils pagastā enkurnieka ģimenē. Miris 1995. gada 28. februārī, apbedīts Kandavā, Jaunkandavas kapos. 1939. gadā beidzis Salaspils pamatskolu. Sācis strādāt firmā „Schoh” par strādnieku. No 1940. līdz 1943. gadam mācījies Daugavpils valsts dzelzceļa tehniskajā vidusskolā, bet kara apstākļu dēļ nebeidzis. Sācis strādāt Daugavpils dzelzceļa darbnīcās par remontdarbu atslēdznieku. 1944. gadā iesaukts aviācijas leģionā „Latvija”. Grobiņā mācījies aviācijas skolā. Dienējis Liepājā un Vācijā (Altdamā, Velcovā un Rīzā). 1945. gadā nokļuvis amerikāņu gūstā, rudenī atgriezies mājās. Te vairākus mēnešus pavadījis filtrācijas nometnē. 1948. gadā beidzis Rīgas Industriālo politehnikumu, bet 1953. gadā – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības mehanizācijas fakultāti. Līdz 1954. gadam strādājis Ogres mašīnu-traktoru stacijā (MTS) par darbnīcas vadītāju. 1954. gadā pārnācis strādāt uz Kandavu, kur līdz 1974. gadam strādājis Kandavas Lauksaimniecības un mehanizācijas tehnikumā. Bijis prakses vadītājs, mācījis par mašīnu remontiem. Vēlāk strādājis Kandavas radiorūpnīcā par inženieri-konstruktoru. Atmodas laikā aktīvs tautfrontietis, Latvijas Nacionālās karavīru Biedrības (LNKB) 21. Kandavas nodaļas dibinātājs un vadītājs no 1992. līdz 1994. gadam. 1994. gadā iecelts par Goda zemessargu.

Skaidrīte Elksnīte (1929 - 2002), gleznotāja, pedagoģe. Dzimusi 1929. gada 5. martā Ventspilī. Mirusi 2002. gada 23. aprīlī Rīgā. Bērnību un 20. gadsimta 90. gadus pavadījusi Pūrē vecvecāku mājās „Vilciņos”. No 1940. līdz 1944. gadam dzīvojusi un mācījusies Tukumā. Te beigusi Tukuma pamatskolu, mūzikas skolu un mācījusies Tukuma ģimnāzijā. Vakarskolu beigusi Kandavā, iesvētīta Kandavas baznīcā. Daudz slimojusi, gulējusi Talsu slimnīcā. Darbojusies mākslinieka Žaņa Sūniņa (1904 – 1993) vadītajā Talsu Mākslas studijā. 1957. gadā iestājusies Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kuru ar pārtraukumiem veselības dēļ beigusi 1965. gadā. Kopš 1959. gada piedalījusies izstādēs. No 1969. gada Mākslinieku savienības biedre. Ilgus gadus bijusi Liepājas organizācijas biedre. No 1965. līdz 1997. gadam strādājusi par zīmēšanas un gleznošanas skolotāju Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā. Bijusi pasniedzēja arī Liepājas Pedagoģijas akadēmijā. 1980. gadā apbalvota ar Mākslas dienu medaļu un prēmiju par sasniegumiem mākslā un sarīkojot personālizstādi Rīgā, Mākslinieku namā. 1984. gadā ieguvusi galveno prēmiju Mākslinieku savienības un padomju saimniecības (p/s) „Nītaure” organizētajā konkursā par labāko lauku tēmas atainojumu tēlotajā mākslā. 1999. gadā par gleznu „Talsu ieliņa” Talsu novadnieku rīkotajā izstādē Talsu muzejā saņēmusi Talsu muzeja godalgu. 1999. gadā piešķirta Mūža stipendija. Vadošās tēmas glezniecībā: ainavas, baznīcas, muzikālās impresijas, portreti; viena no tēmām – čigāni. Gleznojusi galvenokārt eļļā un pastelī. Darbi atrodami privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs, valsts Mākslas fondos, Latvijas Mākslinieku savienības mākslas dabu kolekcijā, kā arī kolekcijās Tukuma, Liepājas, Talsu u.c. muzejos.

Birznieku Latiņa (1864 – 1951), rakstniece. Dzimusi 1864. gada 6. martā Zemītes pagasta „Ņoņās” saimnieka ģimenē. Mirusi 1951. gada 4. augustā turpat. Mācījusies Zemītes pagastskolā, Tukuma meiteņu skolā. No 1903. līdz 1915. gadam bijusi grāmatu tirgotāja Sabilē. 1896. gadā iznācis viņas dzejoļu krājums „Dzejas”. Pirmais dzejolis laikrakstos publicēts „Mājas Viesa” literārajā pielikumā 1898. gadā. Dzejoļus un stāstus publicējusi arī citos tā laika izdevumos: „Mājas Viesa Mēnešrakstā”, „Saimnieču un zelteņu” kalendāros. Viņas tematikā ietilpa mīlestība, daba un ikdienas dzīve.

Arvīds Driķis (1949), matemātikas skolotājs. Dzimis 1949. gada 9. martā Kuldīgas rajona Kabiles pagastā zemnieku ģimenē. No 1956. līdz 1958. gadam mācījies Vārmes pamatskolā, bet no 1958. līdz 1960. gadam – Skrundas vidusskolā. 1960. gadā kopā ar vecākiem pārcēlies uz Tukuma rajonu. Līdz 1964. gadam mācījies Grenču pamatskolā. No 1964. līdz 1966. gadam mācījies Tukuma E. Birznieka-Upīša 1. vidusskolā. Pēc vidusskolas beigšanas sācis strādāt Grenču astoņgadīgajā skolā par matemātikas skolotāju. 1969. gadā pārgājis strādāt uz Latvijas ļeņiniskās komunistiskās jaunatnes savienības (LĻKJS) Tukuma rajona komiteju par instruktoru. No 1970. līdz 1973. gadam studējis V. Lāča Liepājas Valsts pedagoģiskajā institūtā matemātikas specialitātē. 1973. gadā sācis strādāt Tumes astoņgadīgajā skolā par direktoru, bet vēlāk par matemātikas skolotāju. No 1987. līdz 1989. gadam bijis Kandavas vidusskolas direktors. 1989. gadā pārcelts par skolotāju Tumes astoņgadīgajā skolā, no 1993. līdz 1998. gadam bijis Tumes astoņgadīgās skolas direktors. 2002. gadā ievēlēts par Tumes pagasta padomes priekšsēdētāju. No 2009. gada Tukuma novada domes deputāts un Tumes-Degoles pagastu pārvaldes speciālists.

Jānis Heniņš (1854 – 1914), skolotājs, folkloras vācējs. Dzimis 1854. gada 14. martā Aizupes pagasta „Rumpatos”. Miris 1914. gada 2. augustā Pūņu, vēlākajā Ārlavas, pagastā, apbedīts Frītāgu kapos. 1873. gadā beidzis Irlavas skolotāju semināru. Līdz pat mūža beigām strādājis Pūņu skolā. Talsu novadā savāktos pasaku, mīklu un parunu krājumus nodevis mācītājam un valodniekam Augustam Bīlenšteinam (1826 - 1907), tautas dziesmas folkloristam Krišjānim Baronam (1835 - 1923), tautas dziesmu melodijas komponistam Andrejam Jurjānam (1856 - 1922), leksikogrāfiskos materiālus valodniekiem Kārlim Mīlenbaham (1853 - 1916) un Jānim Endzelīnam (1873 - 1961). Tautas dziesmu melodijas vācis arī Zemītē, Aizupē un Vānē. 1914. gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas „Rakstu krājumā” (1914, 1917) publicēts viņa izstrādāts reģistrs „Vārdi, kuri nav sastopami Ulmaņa vārdnīcā”.

Toms Šlisers (1939), gleznotājs, pedagogs. Dzimis 1939. gada 25. martā Liepājas rajona Rucavas pagasta „Pļavmalās”. Kandavā dzīvo un strādā no 1968. gada. 1964. gadā beidzis Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas Koktēlniecības nodaļu. Strādājis Kandavas kultūras namā un J. Popova radiorūpnīcā par mākslinieku noformētāju. No 1992. gada akvareļglezniecības pasniedzējs Kandavas mākslas skolā. Glezno ainavas, pilsētas skatus, klusās dabas. Iecienījis miniatūrformātu.

Mārtiņš Kārkliņš (1879 - 1957), latviešu valodas skolotājs. Dzimis 1879. gada 27. martā Kokneses pagastā. Miris 1957. gada 17. janvārī. Beidzis Baltijas skolotāju semināru Kuldīgā. No 1899. līdz 1900. gadam Kokneses pagasta skolas skolotājs, no 1900. līdz 1901. gadam Lēdurgas pagasta Inciema pagastskolas skolotājs, no 1901. līdz 1905. gadam Skrīveru pagasta skolas pārzinis. No 1906. līdz 1907. gadam strādājis par Rīgas „Jesenas Lerhas” sieviešu proģimnāzijas skolotāju, no 1907. līdz 1909. gadam par Rīgas Pārdaugavas latviešu labdarības biedrības vakara skolas skolotāju. 1909. gadā ieguvis apriņķa skolas skolotāja tiesības. No 1909. līdz 1910. gadam strādājis Rīgas G. Odiņa tirdzniecības skolā, no 1910. līdz 1912. gadam Bauskas tirdzniecības skolā. No 1912. līdz 1919. gadam bijis Rūjienas Valsts tirdzniecības skolas inspektors, bet 1919. gadā – Rūjienas Valsts vidusskolas pārzinis. No 1920. līdz 1921. gadam strādājis par skolotāju Valmieras Valsts vidusskolā. No 1921. līdz 1925. gadam skolotājs Tukuma Valsts vidusskolā, no 1921. līdz 1944. gadam – Tukuma Valsts ģimnāzijā un komercskolā. Līdz 1945. gadam skolotājs Sēmes pamatskolā. 1929. gadā ieguvis vidusskolas skolotāja tiesības. 1931. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru, bet 1939. gadā apbalvots ar Atzinības krustu. No 1946. gada strādājis Kandavas lauksaimniecības un mehanizācijas tehnikumā

Aprīlis

Ella Lāce (1919 - 1984), skolotāja, literāte. Dzimusi 1919. gada 13. aprīlī Alūksnes apriņķa Kalncemju pagastā. Mirusi 1984. gada decembrī. 1955. gadā beigusi P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti. Zantes pamatskolas skolotāja, Tukuma rajona literātu apvienības biedre.

Ainārs Oliņš (1959), skolotājs, sabiedriskais darbinieks, atmodas laika aktīvists. Dzimis 1959. gada 14. aprīlī Kandavā strādnieku ģimenē. Bērnību pavadījis Zantē. Līdz 1974. gadam mācījies Zantes astoņgadīgajā skolā, tad līdz 1977. gadam mācības turpinājis Kandavas internātskolā. No 1977. līdz 1981. gadam studējis V. Lāča Liepājas Valsts pedagoģiskajā institūtā Latviešu valodas un literatūras fakultātē. No 1981. gada skolotājs 1. Maija astoņgadīgajā skolā (tagad Matkules pamatskolā). Spēlējis ansamblī „Imula”. Kopš 1984. gada bērnu ansambļa „Pīlādzītis” vadītājs. No 2011. gada septembra Matkules vīru vokālā ansambļa vadītājs. Darbojas Matkules amatierteātrī. Viens no LTF Tukuma rajona Matkules ciema atbalsta grupas dibinātājiem, bijis grupas vadītāja vietnieks.

Mākonis (īst.v. Jēkabs Kalniņš, 1879 - 1918), rakstnieks, skolotājs, revolucionārs. Dzimis 1879. gada 16. aprīlī Suntažu pagasta „Miemnešos” galdnieka ģimenē. Miris 1918. gada 26. maijā Krievijā, Kalačinskā, apbedīts Kalačinskas Brāļu kapos. Mācījies Suntažu pagastskolā, Viršukalna draudzes skolā. No 1895. līdz 1897. gadam mācījies Kuldīgā Baltijas skolotāju seminārā. No 1899. līdz 1900. gadam strādājis Kandavas pareizticīgo draudzes skolā un no 1901. līdz 1904. gadam Kubaņas apgabala Zubova Balkas latviešu skolā. 1904. gadā atgriezies Latvijā un strādājis par skolotāju Ķēču pagastskolā. Piedalījies 1905. gada revolūcijā. 1906. gadā pārcēlies uz Liepāju, bijis Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) Liepājas komitejas sekretārs, dzīvojis nelegāli ar Oto Šēnfelda vārdu. 1907. gadā apcietināts un 1909. gadā notiesāts uz 15 gadiem. Sodu izcietis Smoļenskas katorgas cietumā. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas atbrīvots un dzīvojis Jaroslavļā, vēlāk Omskas apgabala Kalačinskas apriņķī. Bijis apriņķa pārtikas komitejas sekretārs un izpildkomitejas priekšsēdētājs. 1897. gadā žurnālā „Austrums” publicējis pirmo stāstu „Sniega putenis”. Turpmāk periodikā publicējis reālpsiholoģiski sociālas ievirzes stāstus un tēlojumus, rakstījis arī dzeju. Nošāvies, ienākot balto armijai. 1957. gadā izdota viņa darbu „Izlase”, bet 1973. gadā grāmata „Mana pārgalvīgā dzīves dziesma”.

Valdis Jancis (1934), pianists, mūzikas pedagogs. Dzimis 1934. gada 19. aprīlī Kandavā. No 1945. līdz 1951. gadam mācījies E. Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā. 1958. gadā beidzis J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas klavieru nodaļu. No 1959. līdz 1963. gadam papildinājies Maskavas konservatorijā pie pianista Viktora Meržanova. No 1962. līdz 1997. gadam Latvijas Valsts konservatorijas (vēlāk Latvijas Mūzikas akadēmijas) pedagogs. No 1968. līdz 1970. gadam Tallinas konservatorijas pedagogs. No 1986. gada Rīgas skolotāju institūta (Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas) Speciālās klavieru katedras pedagogs, no 1998. gada – profesors. Bijis Latvijas Filharmonijas solists un koncertmeistars, no 1965. līdz 1985. gadam spēlējis tās klavieru trio kopā ar čellistu Māri Villerušu un vijolnieku Juri Švolkovski. Koncertējis kopā ar solistu Miervaldi Jenču. 1965. gadā izdots soloalbums ar komponista Roberta Aleksandra Šūmaņa (1810 – 1956) darbiem. 1957. gadā Vissavienības jaunatnes festivāla pianistu konkursā ieguvis 3. prēmiju.

Osvalds Bērziņš (1924 – 1989), aktieris. Dzimis 1924. gada 26. aprīlī Zemītes pagasta „Podiņos”. Miris 1989. gada 28. janvārī Rīgā. No 1939. līdz 1941. gadam mācījies Tukuma ģimnāzijā. 1944. gadā demobilizēts vācu armijā, dezertējis, slēpies vecāku mājās. No 1945. gada bijis Tukuma apriņķa izpildkomitejas kultūrizglītības nodaļas inspektors. No 1946. gada mācījies Teātra un horeogrāfijas vidusskolā. 1949. gadā beidzis Dailes teātra II studiju. Dailes teātra aktieris no 1946. gada. Lomās saistījis ar vīrišķīgo stāju un spēcīgo balsi: milzis Lutausis A. Brigaderes lugā „Sprīdītis” (1948), Melnais bruņinieks J. Raiņa lugā „Uguns un nakts” (1965) un citas. No 1959. gada uzņēmies arī kinofilmās: Aizups („Atbalss”, 1959), Kazimirs Mikulāns („Dunduriņš”, 1974) un citās. No 1946. gada periodiski vadījis pašdarbības dramatisko kolektīvus Tukumā, Madonā, Mazsalacā, Rūjienā, Baldonē, Saulkrastos, kultūras namā „Ziemeļblāzma” Rīgā. 1987. gadā piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukums.

Alfreds Ķieģelis (1949), inženieris-mehāniķis, pasniedzējs, kultūras un pašvaldības darbinieks. Dzimis 1949. gada 26. aprīlī Kuldīgas rajona Kabiles ciema „Imantās” pienotavas meistara ģimenē. No 1956. līdz 1966. gadam mācījies Kabiles vidusskolā. No 1966. līdz 1968. gadam strādājis kolhozā „Kabile” par traktoristu un šoferi. No 1968. līdz 1973. gadam studējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē. No 1973. gada bijis kolhoza „Kabile” ekspluatācijas mehāniķis. Pēc dienesta Padomju armijā turpinājis strādāt kolhozā „Kabile” par galveno inženieri. 1976. gadā iestājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā aspirantūrā. 1977. gadā kopā ar ģimeni pārcēlies dzīvot uz Kandavu un strādājis Kandavas sovhoztehnikumā par meliorācijas un lauksaimniecības mašīnu pasniedzēju, no 1980. līdz 1982. gadam bijis atbrīvotais partijas sekretārs, pēc tam nodaļas vadītājs. No 1983. līdz 1996. gadam Aizdzires ciema (vēlāk Kandavas pagasta) padomes priekšsēdētājs. No 1996. līdz 1997. gadam Kandavas pilsētas ar lauku teritoriju priekšsēdētāja vietnieks. No 1997. līdz 1999. gadam Kandavas novada kultūras centra vadītājs. No 1999. līdz 2003. gadam SIA „Priedaine” ražošanas daļas vadītājs. No 2003. līdz 2009. gadam Kandavas novada domes priekšsēdētājs. No 2013. gada Kandavas novada domes priekšsēdētāja vietnieks.

Maijs

Jēkabs Krausmanis (1889 - ?), pašvaldības un sabiedriskais darbinieks. Dzimis 1889. gada 6. maijā Kandavas pagasta „Ķīpļavos”. 1937. gadā Tumes pagastā dibinājis Tumes pagasta lauksaimniecības biedrību un līdz 1938. gadam bijis tās valdes loceklis, bet 1938. gadā bijis Tumes pagasta lauksaimniecības biedrības sekretārs. Bijis Tumes pagasta valdes darbvedis, Tukuma krājaizdevu sabiedrības biedrs, Tukuma Viesīgās biedrības biedrs, Latvijas pagastu darbvežu biedrības biedrs, Tukuma 11. aizsargu pulka aizsargs.

Pēteris Kalniņš (1879 – 1957), skolotājs. Dzimis 1879. gada 13. maijā Lestenes pagasta „Saliņu Pūpēs”. Miris 1957. gadā. 1899. gadā beidzis Irlavas skolotāju semināru un sācis strādāt par skolotāju Lestenes pagasta skolā līdz 1900. gadam. No 1900. līdz 1906. gadam bijis skolotājs Zemītes pagasta skolā, no 1906. līdz 1910. gadam Grenču pagasta skolā, bet no 1910. līdz 1914. gadam Kandavas pilsētas skolā. 1914. gadā iesaukts kara dienestā, kurā bijis līdz 1917. gada beigām. 1918. gadā atsācis skolotāja gaitas un līdz 1920. gadam bijis Kandavas pamatskolas pārzinis. No 1920. līdz 1939. gadam Kandavas apvienotās pamatskolas (vēlāk Kandavas K. Mīlenbaha sešklasīgās pamatskolas) pārzinis. Daudz pūļu pielicis skolas ēku jaunceltnes labiekārtošanai. Ņēmis dzīvu dalību sabiedriskajā dzīvē, ilgus gadus vadījis kori un teātra izrādes. 1936. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru.

Jānis Lūsis (1939), sportists, treneris. Dzimis 1939. gada 19. maijā Jelgavā.1940. gadā vecāki pārcēlušies uz Matkuli, kur vectēvam bijušas mājas „Vecdankuri”. Matkulē dzīvojis līdz 1957. gadam. Mācījies Kandavas vidusskolā. No 1957. gada piedalījies sacensībās. Pēc vidusskolas beigšanas pārcēlies uz Rīgu. 1961. gadā beidzis Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtu (LVFKI). 1968. gadā 19. olimpiskajās sporta spēlēs Mehiko ieguvis zelta medaļu. 1964. gadā 18. olimpiskajās sporta spēlēs Tokijā ieguvis bronzas medaļu. 1972. gadā 20. olimpiskajās sporta spēlēs Minhenē ieguvis sudraba medaļu. Vairākkārtējs Eiropas un PSRS čempions, desmitkārtējs LPSR un divkārtējs pasaules rekordists. Pirmais latviešu vieglatlēts, kas šķēpa mešanā sasniedzis 80 m (1961) un 90 m robežu (1967). 1987. gadā Starptautiskās vieglatlētikas federācijas aptaujā atzīts par pasaules visu laiku labāko šķēpa metēju. No 1976. līdz 1986. gadam bijis LPSR un PSRS šķēpu mešanas izlases treneris. Bijis PSRS olimpiskās izlases šķēpu metēju (1980) un Latvijas olimpiskās izlases vieglatlētu treneris (1992, 2000). No 1997. līdz 1990. gadam strādājis par treneri Madagaskarā. Kopš 1997. gada Latvijas Nacionālās sporta skolas treneris. No 1992. līdz 2004. gadam Latvijas Olimpiskās komitejas loceklis. 1965. gadā piešķirts PSRS Nopelniem bagātā sporta meistara nosaukums, no 1980. gada PSRS Nopelniem bagātais sporta treneris. 1968. gadā apbalvots ar PSRS Darba Sarkanā Karoga ordeni. 1999. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru.

Laimonis Tropiņš (1929 - ?), tehniķis-mehāniķis, pasniedzējs. Dzimis 1929. gada 20. maijā Talsu apriņķa Virbu pagastā. Mācījies Talsu ģimnāzijā. No 1945. līdz 1950. gadam mācījies Kandavas Lauksaimniecības un mehanizācijas tehnikumā lauksaimniecības mehanizācijas specialitātē. No 1949. līdz 1950. gadam bijis Virbu kombinātā traktoru brigadieris. No 1950. līdz 1953. gadam strādājis Ļeņingradas apgabalā Ceļu un celtniecības iecirknī par mehāniķi. No 1953. līdz 1954. gadam strādājis Zemītes mašīnu-traktoru stacijā (MTS) par iecirkņa mehāniķi. 1954. līdz 1989. gadam strādājis Kandavas Lauksaimniecības un mehanizācijas tehnikumā, mācījis traktoru vadīšanu, atslēdznieka darbus un satiksmes noteikumus. 1962. gadā iecelts par ražošanas apmācības pasniedzēju Kandavas vidusskolā. 1965. gadā tehnikumā izbūvējis pirmo kartingu. No 1971. gada skolotājs Kandavas vidusskolā. Darbojies arī kā arodbiedrības priekšsēdētājs un DOSAAF Kandavas nodaļas vadītājs. Ilggadējs Mednieku un makšķernieku biedrības „Mežarags” priekšsēdētājs.

Jūlija Ruskule (1914 – 1996), ārste. Dzimusi 1914. gada 27. maijā. Mirusi 1996. gada 15. maijā Kandavā. Pēc Latvijas Valsts Universitātes Medicīnas fakultātes beigšanas 1949. gadā sākusi strādāt Kabilē. Pēc tam visu mūžu strādājusi Kandavā. Ilgus gadus bijusi rajona Veselības aizsardzības nodaļas vadītāja. Strādājusi par Kandavas rajona galveno ārsti, par Kandavas zonālās slimnīcas galveno ārsti, paralēli veicot ārsta-rentgenologa pienākumus. 1961. gadā beigusi rentgenologu kursus Ļeņingradas Valsts ārstu vispārizglītojošajā institūtā. 1971. gadā turpat ieguvusi galvenā ārsta apliecību. Aktīvi darbojusies Sarkanā Krusta biedrībā, bijusi Kandavas iecirkņa Sarkanā Krusta komitejas priekšsēdētāja. 1961. gadā apbalvota ar ordeni „Goda Zīme”.

Jūnijs

Eduards Baķis (1889 – 1986), skolotājs. Dzimis 1889. gada 7. jūnijā Alūksnes apriņķa Lauru latviešu kolonijā zemkopja ģimenē. Miris 1986. gada 28. martā, apbedīts Salacgrīvas kapos. Beidzis vietējo pamatskolu un no 1905. līdz 1911. gadam mācījies Pleskavas lauksaimniecības vidusskolā, kuru beidzis ar I šķiras atestātu. No 1911. līdz 1915. gadam strādājis par iecirkņa agronomu Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķī zemstes dienestā. 1915. gadā iesaukts cara armijā, bet atbrīvots redzes dēļ un ieskaitīts zemessargos. No 1916. līdz 1919. gadam darbojies Pleskavas guberņas Pārtikas komitejas dienestā kā siena sagatavošanas punkta vadītājs. No 1919. līdz 1921. gadam bijis vecākais agronoms Zemes ierīcības komitejā Smiltenē. 1921./22. mācību gadā bijis Kuses lauksaimniecības skolas vadītājs Madonas apriņķī. No 1922. līdz 1929. gadam bijis Apes divgadīgās lauksaimniecības skolas pārzinis, bet no 1929. līdz 1941. gadam Rankas mājturības skolas pārzinis. Darbojies kā Lizuma mazpulku vecākais. Apbalvots ar Atzinības krustu. Sarakstījis grāmatu „Zemes mērīšana”. No 1941. līdz 1944. gadam bijis skolotājs Valmieras lauksaimniecības skolā. Tad devies bēgļu gaitās uz Kurzemi. No 1945. gada strādājis par skolotāju Laidzes lauksaimniecības skolā. No 1950. līdz 1956. gadam bijis lauksaimniecības un lopkopības priekšmetu pasniedzējs Kandavas Lauksaimniecības un mehanizācijas tehnikumā. Studējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Zootehnikas fakultātē. Pēc aiziešanas pensijā vadījis darbus izmēģinājumu lauciņos.

Ernests Puriņš (1909 - 1943), skolotājs. Dzimis 1909. gada 11. jūnijā Skujenes (Zebrenes?) pagasta „Ķilkās”. Miris izsūtījumā Kirovas apgabala Vjatlagā 1943. gada 15. decembrī. Mācījies Dzērbenes sešklasīgajā pamatskolā. No 1925. līdz 1930. gadam mācījies Rīgas skolotāju institūtā. No 1930. līdz 1931. gadam Zemītes pagasta skolas skolotājs. No 1932. līdz 1933. gadam atradies kara dienestā, bijis Jelgavas kājnieku pulka virsnieka vietnieks. No 1934. līdz 1940. gadam sastāvējis aizsargu organizācijā. No 1935. līdz 1940. gadam bijis Tukuma aizsargu pulka Zemītes nodaļas priekšnieks. No 1933. gada Zemītes pagasta skolas pārzinis un mazpulka vadītājs. Zemītes patērētāju biedrības „Ziedonis” revīzijas komisijas loceklis. 1939. gadā apbalvots ar Aizsargu organizācijas Nopelnu krustu. 1941. gada 14. jūnijā izsūtīts no Tukuma apriņķa Zemītes pagasta Zemītes skolas uz PSRS – Kirovas apgabala Vjatlagu.

Boriss Stiprais (1894 – 1972), matemātikas skolotājs. Dzimis 1894. gada 14. jūnijā Saldū. Miris 1972. gada 30. aprīlī, apbedīts Kandavā, Jaunkandavas kapos. Mācījies Aleksandra ģimnāzijā Rīgā un Petrogradas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Pirmā pasaules kara laikā mācījies Gatčinas aviācijas skolā. Strādājis par skolotāju Piemaskavā. 1922. gadā atgriezies Latvijā. Strādājis par matemātikas skolotāju Ventspils ģimnāzijā, Eglaines pamatskolā par pārzini, Rīgas Baznīcas ģimnāzijā par skolotāju, Jelgavas skolotāju institūtā par skolotāju un mācību daļas vadītāju, pēc tam par skolotāju Jelgavas tehnikumā un arodskolā. 1946. gadā sācis strādāt par matemātikas un fizikas pasniedzēju Kandavas Lauksaimniecības un mehanizācijas tehnikumā.

Dace Zvirbule (dz. Akermane, 1959), žurnāliste, rakstniece. Dzimusi 1959. gada 19. jūnijā Kandavas rajona Aizdzires ciema „Druviņās” strādnieku ģimenē. No 1966. līdz 1971. gadam mācījusies Pūres astoņgadīgajā skolā, no 1971. līdz 1973. gadam – Zemītes astoņgadīgajā skolā, bet 1973./74. mācību gadā mācījusies Ventspils rajona Zūru astoņgadīgajā skolā. No 1974. līdz 1977. gadam mācījusies Rīgas 64. vidusskolā. No 1977. līdz 1982. gadam studējusi P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē žurnālistikas specialitātē. 1982. gadā sākusi strādāt laikraksta „Cīņa” vēstuļu nodaļā par korespondenti. 1985. gadā pārcēlusies dzīvot uz Jelgavu un sākusi strādāt rajona laikrakstā „Darba Uzvara” par korespondenti. 1989. gadā strādājusi žurnālā „Horizonts” par redaktori. 1990. gadā sākusi strādāt laikrakstā „Diena” par Zemgales biroja vadītāju. 1995. gadā līdz jūnijam bijusi žurnāla „The Baltic Observer” žurnāliste medicīnas jautājumos. 1995. gada otrajā pusē pārnākusi uz Jelgavas rajona laikrakstu „Zemgales Ziņas” par žurnālisti un redaktori, strādājusi līdz 1998. gada beigām. 1999. gadā pārcēlusies uz Rīgu un strādājusi Īpašu uzdevumu ministrijas valsts reformu un pārvaldes lietās par preses sekretāri. No 2001. līdz 2002. gadam bijusi sabiedrisko attiecību aģentūrā DDB&Co par projektu direktori. No 2002. līdz 2003. gadam bijusi Reģionālās attīstības un pašvaldības ministrijas Komunikācijas daļas vadītāja. No 2004. gada 1. septembra līdz 2010. gada decembrim bijusi Pašvaldību savienībā padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos. No 2011. gada Kuldīgas, Skrundas un Alsungas novadu laikraksta „Kurzemnieks” žurnāliste. 2005. gadā apgāds „Valters un Rapa” izdevis pirmo romānu „Man nav laika”. 2008. gadā apgādā „Nordik” iznākusi grāmata „Kad Ieva ir Ādams”, 2010. gadā SIA „Abavas brīvdienas” izdevis darbu „Abavas velns”. 2012. iznācis tēlojumu krājums „Rendas tenkas”.

Kārlis Grikmanis (1884 - ?), rakstvedis. Dzimis 1884. gada 23. jūnijā Vānes pagasta „Muceniekos”. No 1896. līdz 1901. gadam mācījies Tukuma pilsētas skolā. 1905. gadā bijis Kandavas-Bēres pagasta rakstvedis. Dragūniem tuvojoties Kandavai, atstājis dzimteni un emigrējis uz ārzemēm. 1906. gadā atradies Ņujorkā, kur strādājis dažādās nozarēs. 1911. gadā pievērsies tirdzniecībai. 1922. gadā atgriezies dzimtenē. Bijis namīpašnieks Rīgā un viesnīcas „Standart” īpašnieks Bulduros.

Eduards Strauss (1894 – 1942), pulkvežleitnants, politiski represētais. Dzimis 1894. gada 25. jūnijā Vānes pagasta „Skujās” lauksaimnieku Kārļa un Ernestīnes (dz. Ozoliņas) Strausu ģimenē. Miris 1942. gada 12. decembrī Noriļskā pie Lamas ezera, apbedīts Lamas kapos. Beidzis Tukuma pilsētas komercskolu. Piedalījies Pirmajā pasaules karā. No 1919. gada dienējis Latvijas armijā. Bijis brīvības cīņu dalībnieks. Dienējis kavalērijā Kurzemes, Vidzemes un Latgales artilērijas pulkos. Bijis Kurzemes artilērijas pulka komandieris. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu un Viestura ordeņiem. 1940. gadā bijis 639. artilērijas pulka komandieris. Dzīvojis Viļakā. 1941. gada 12. jūlijā aizsūtīts uz „kursiem” Maskavā. Apcietināts 1941. gada 28. jūnijā, deportēts uz Noriļskas nometni pie Lamas ezera.

Jūlijs

Meta Katrīna Veidenberga (1904 - 2004), skolotāja. Dzimusi 1904. gada 11. jūlijā Engurē skolotāja ģimenē. Mirusi 2004. gadā Raudas pansionātā. Mācījusies Engures pagasta skolā, tēvs sagatavojis pilna pamatskolas kursa apmērā. 1919. gadā iestājusies Tukuma pilsētas reālskolā, kuru beigusi 1923. gadā. No 1923. līdz 1924. gadam mācījusies Rīgas skolotāju institūtā pedagoģijas klasē. No 1924. līdz 1941. gadam bijusi skolotāja Bauskas apriņķa Zālītes pagasta sešklasīgajā pamatskolā. No 1944. gada septembra līdz 1945. gada maijam skolotāja Matkules pagasta sešklasīgajā tautskolā. No 1945. līdz 1947. gadam bijusi skolotāja Sēmes-Brizules pamatskolā, no 1947. līdz 1949. gadam skolotāja Rideļu pamatskolā. 1948. gadā apbalvota ar ordeni „Goda Zīme”. No 1949. gada bijusi skolotāja Engures pamatskolā. 1950. gadā Engures pamatskolā bijusi mācību daļas vadītāja, bet aizgājusi prom no skolas veselības stāvokļa dēļ. 1951. gadā bijusi skolotāja Irlavas pamatskolā. No 1951. līdz 1953. gadam bijusi mācību daļas vadītāja Grenču pamatskolā. Strādājusi arī Lestenes pamatskolā. Tulkojusi gleznotāja un domātāja Nikolaja Rēriha (1874 – 1947) „Dzīvās Ētikas mācību”.

Kārlis Mateuss (1894 – 1969), jaunsaimnieks, militārpersona, politiski represētais. Dzimis 1894. gada 12. jūlijā Grenču pagastā zemkopja ģimenē. Miris 1969. gadā Irlavā. Pirmā pasaules kara laikā iesaukts krievu armijā, dienējis 1. Eiropas strēlnieku pulkā. 1916. gadā piedalījies kaujās pie Daugavpils Drisvjatu (Drūkšu) ezera rajona. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 14. jūnijā, piedalījies visās 8. Daugavpils kājnieku pulka cīņās, paaugstināts līdz kaprālim. 1920. gada 10. janvārī Latgalē pie Gorku sādžas kopā ar 25 kareivjiem devies ienaidnieka aizmugurē, saņēmis 16 gūstekņus, izraisījis apjukumu un izjaucis pretinieka kaujas vadību. 1921. gadā saņēmis Lāčplēša Kara ordeni. Atvaļināts 1921. gada 14. februārī. Jaunsaimnieks Irlavas pagasta „Robežniekos”. 15. Liepājas aizsargu pulka aizsargs. 1941. gada jūnijs izbēdzis deportācijām. 1945. gadā ieslodzīts filtrācijas nometnē. 1946. gadā notiesāts uz 25 gadiem labošanas darbu nometnēs Karagandas apgabalā. Atbrīvots 1956. gadā.

Atis Ķeniņš (1874 – 1961), skolotājs, jurists, literāts, sabiedriskais darbinieks. Dzimis 1874. gada 28. jūlijā Grenču pagasta ”Lielos” kalpa ģimenē. Miris 1961. gada 9. martā Rīgā, apbedīts Meža kapos. No 1883. līdz 1888. gadam mācījies Grenču pagasta skolā, bet no 1889. līdz 1891. gadam Irlavas skolotāju semināra paraugskolā. No 1891. līdz 1894. gadam mācījies Irlavas skolotāju seminārā. Pēc skolotāju semināra beigšanas no 1894. līdz 1895. un no 1896. līdz 1897. gadam strādājis Jelgavas kurlmēmo skolā, bet no 1895. līdz 1896. gadam Līvbērzes pagastskolā. No 1896. līdz 1899. gadam laikraksta „Baltijas Vēstnesis” pielikumā publicējis rakstu sēriju par kurlmēmiem. 1897. gadā izdevis brošūru „Kurlmēmais, viņa audzināšana un pirmmācība”. Pēc Zemītes pagastskolas skolotāja Jāņa Špīsa (1830 – 1896) nāves 1897. gadā atnācis strādāt uz Zemītes pagastskolu. Reizē bijis arī ērģelnieks. Ņēmis dzīvu dalību sabiedrībā, organizējis kori, rīkojis teātra izrādes, ierīkojis skolā četras klases ar četriem skolotājiem, kā arī pieņēmis mācībās kurlmēmos bērnus. Pēc nesaskaņām ar Zemītes muižas īpašnieku un mācītāju Edmundu Arnoldu Šteinfeldu (1841 - ?) atstājis skolotāja vietu Zemītes pagastskolā un 1900. gadā pārcēlies uz Rīgu. 1904. gadā nodibinājis privātu tirdzniecības skolu. 1905. gadā piedalījies 1. skolotāju kongresā. 1906. gadā pēc 1905. gada revolūcijas uz laiku bijis spiests emigrēt uz Somiju. 1907. gadā uzaicināts par direktoru zēnu reālskolā. Laikā no 1901. līdz 1907. gadam sastādījis almanahu „Jaunības literatūra”. 1904. gadā kopā ar rakstnieku Augustu Saulieti (1869 – 1933) un mākslinieku Jani Rozentālu (1866 – 1916) nodibinājis grāmatu apgādu „Zalktis”. No 1906. līdz 1910. gadam izdevis almanahu, bet vēlāk žurnālu “Zalktis”. Pirmos dzejoļus publicējis 1899. gadā žurnālā “Austrums”, almanahā “Jaunā raža” un citur. No 1912. līdz 1914. gadam dzīvojis Jaunbebru pagasta „Silajāņos”. 1914. gadā izdevis pirmo dzejoļu krājumu “Potrimpa zemē”. Pirmā pasaules kara laikā dzīvojis Maskavā, kur strādājis par skolotāju. Šai laikā aktīvi darbojies Latvijas bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā, nodibinājis Latvijas rakstnieku un mākslinieku biedrību, bijis viens no latviešu strēlnieku bataljonu organizētājiem, Krievijas cittautiešu padomes priekšsēdētājs. 1918. gadā Maskavā pabeidzis Maskavas universitātes Juridisko fakultāti. 1918. gadā, atgriezies Latvijā, kā Tautas padomes loceklis piedalījies Latvijas valsts proklamēšanā. Bijis Latvijas sūtnis Varšavā (1919 - 1921), izglītības un tieslietu ministrs (1931 - 1933), izdevis rīkojumu par latviešu valodas nostiprināšanu skolās, iespējams, tāpēc nācies atkāpties no amata. No 1922. līdz 1937. gadam bijis Latvijas Centrālās izglītības savienības priekšsēdētājs. Par devumu latviešu kultūrā un izglītībā 1926. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru. Darbojies arī kā zvērināts advokāts, nodevies rakstniecībai. 1932. gadā nodibinājis K. Barona Tautas augstskolu. 1934. gadā publicējis bērniem veltītu poēmu “Ceļojums uz Saulespili”. Otrais dzejoļu krājums “Rudens un zvaigznes” iznācis 1936. gadā. 1941. gadā izsūtīts uz Kazahiju, Akmoļinskas apgabalu. Šeit atkal strādājis par skolotāju un arī par Maskavas informācijas biroja korespondentu. 1942. gadā iznācis dzejoļu un poēmu krājums „Ceļi un likteņi”. No 1944. gada dzīvojis Maskavā, tad drīkstējis atgriezties Rīgā un bijis Rīgas pedagoģiskā institūta profesors un katedras vadītājs. 1945. gadā uzņemts Rakstnieku savienībā. No 1946. līdz 1950. gadam Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūta zinātniskais līdzstrādnieks. 1951. gadā otro reizi izsūtīts. Šoreiz uz Kokčetavas apgabalu Kazahijā. Izsūtījumā strādājis par angļu valodas skolotāju. Pēc reabilitācijas 1955. gadā atgriezies Rīgā un atjaunojis darbu Rīgas Pedagoģiskajā institūtā, Zinātņu Akadēmijas Valodu un literatūras institūtā vadīja Tekstoloģijas nodaļu. Darbojies arī kā tulkotājs.

Jānis Taube (arī Džons Taube, 1879 – 1928), uzņēmējs, sabiedriskais darbinieks. Dzimis 1879. gada 31. jūlijā Rīgā. Miris 1928. gada 3. decembrī Sarkankalna slimnīcā Rīgā, apbedīts Meža kapos. Jaunību pavadījis Tukuma apriņķa Grenču pagastā. Beidzis Irlavas skolotāju semināru, Tukuma pilsētas skolu. Bijis uzņēmējs Rīgā. 1919. gadā iecelts par konsulu Berlīnē. 1920. gada februārī atgriezies Latvijā, oktobrī atbrīvots no konsula amata Berlīnē pēc paša lūguma (1920. gada aprīlī Satversmes sapulcē ievēlēts no Bezpartejiskā nacionālā centra), iecelts par Latvijas tirdzniecības un rūpniecības bankas direktoru un „Latvijas Lloida” direktoru (abu uzņēmumu līdzdibinātājs). No 1920. gada oktobra līdz 1921. gada februārim konsuls Petrogradā (atbrīvots pēc paša lūguma). Bijis uzņēmējs un sabiedriskais darbinieks. Ādas dzensiksnu fabrikas „J. Taube” (vēlāk a/s „J. Taube”) u.c. uzņēmumu dibinātājs un vadītājs. Latvijas Sporta biedrības priekšsēdētājs, vēlāk goda biedrs, Latvijas Olimpiskās komitejas goda priekšsēdētājs.

Augusts

Žanis Grīnhofs (1884 - ?), skolotājs, sabiedriskais darbinieks. Dzimis 1884. gada 10. augustā Aizupes pagastā. 1902. gadā beidzis Tukuma pilsētas skolu. 1902./1903. gadā apmeklējis Jelgavas Aleksandra pilsētas skolas pedagoģiskos kursus un ieguvis skolotāja tiesības. No 1903. līdz 1912. gadam strādājis par skolotāju Aizupes un Matkules pagastu skolās. No 1911. gada bijis arī Latvijas Lauksaimniecības ekonomiskās sabiedrības nodaļas pārzinis Sabilē. 1915. gadā devies bēgļu gaitās. Valkā noorganizējis bēgļu apgādāšanas biedrību „Dzimtene”, to arī pats vadījis. 1917. gadā sācis darboties lauku būvju valdē „Frontesojuz” kā saimniecības pārzinis. 1918. gadā apmeties atkal Tukumā. 1919. gadā iecelts par Valsts kases Tukuma nodaļas priekšnieku. 1921. gadā uzņēmies Lauksaimniecības Centrālbankas aģentūras pārzināšanu. No 1923. līdz 1925. gadam bijis Tukuma luterāņu baznīcas draudzes priekšnieks. 1925. gadā uzņēmies saimniecisko darbu Tukuma Viesīgās biedrības dibinātajā laikrakstā „Tukuma Ziņas”.

Augusts Blitte (1929 - 2010), skolotājs, inženieris. Dzimis 1929. gada 14. augustā Talsu apriņķa Lībagu pagastā. Miris 2010. gada 21. augustā. Pēc pamatskolas beigšanas mācījies Cēsu skolotāju institūtā un strādājis par fizikas skolotāju Ogres rajonā. Studējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Pārtikas tehnoloģijas fakultātē piensaimniecības specialitātē. Pēc studiju beigšanas iecelts par Ventspils pienotavas galveno inženieri. No 1963. līdz 1992. gadam strādājis par Kandavas pienotavas direktoru. Viņa laikā iespēju robežās modernizēta un pilnveidota vecā uzņēmuma ražotspēja, izgatavojot plašu piena produktu sortimentu.

Inesis Feiferis (1949), inženieris-ekonomists, ekonomikas zinātņu doktors (Dr. ekon). Dzimis 1949. gada 14. augustā Kandavā. 1972. gadā beidzis Rīgas Politehniskajā institūtā Inženierekonomikas fakultāti, bet 1992. gadā – Aiovas universitāti (ASV). No 1974. līdz 1976. gadam rūpnīcas „Amur-ļitmaš” un PSRS Aizsardzības ministrijas Kuģubūves rūpnīcas Komsomoļskā pie Amūras (Krievija) biroja vadītājs. No 1977. līdz 1987. gadam Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta zinātniskais līdzstrādnieks. No 1988. līdz 1993. gadam zinātniskais sekretārs, direktora vietnieks. Kopš 1992. gada Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors. No 1993. līdz 1994. gadam Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas Pasaules Bankas un ES projektu vadības vienības direktors. No 1994. līdz 1996. gadam Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, a/s „Laukkredīts” valdes priekšsēdētājs. No 1996. līdz 1997. gadam valsts a/s „Latvijas Hipotēku un zemes banka” valdes priekšsēdētāja vietnieks. Kopš 1997. gada padomes priekšsēdētāja vietnieks. No 1994. gada ekonomistu apvienības „2010” biedrs. Valsts a/s „Latvijas Hipotēku un zemes banka” valdes priekšsēdētājs, prezidents.

Pēteris Jansons (1874 - ?), lauksaimnieks, sabiedriskais darbinieks. Dzimis 1874. gada 15. augustā Aizupes pagasta „Punkos” lauksaimnieka ģimenē. Mācījies Aizupes pagasta skolā. Līdz 1894. gadam mācījies Tukuma pilsētas skolā. Pēc beigšanas strādājis tēva saimniecībā, bet ar lauku dzīvi nebijis apmierināts. 1896. gadā devies uz Rīgu, kur sākumā strādājis dažādos tirdzniecības uzņēmumos kā kantora darbinieks. 1900. gadā pārgājis uz a/s „Richard Pohle” mašīnfabriku par materiālu pārziņa palīgu, bet vēlāk par materiālu pārzini. 1915. gadā kopā ar fabriku evakuējies uz Voroņežu. 1920. gadā atgriezies Latvijā un strādājis Rīgas Transporta un Stauveru sabiedrībā par noliktavas pārzini. Bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks. Darbojies vairākās palīdzības biedrībās, dziedāšanas biedrībās, bijis kredītsabiedrības padomes loceklis.

Jānis Reinbergs (arī Reinberģis, 1859 – 1884), pirmais latviešu izcelsmes vēstures pētnieks. Dzimis 1859. gada 16. (4.) augustā Kandavas pagasta „Reiņos” saimnieks ģimenē. Miris 1884. gada 4. oktobrī (22. septembrī) Maskavā, apbedīts Daigones Krātiņu kapos. Beidzis Kandavas pagastskolu, Tukuma elementārskolu un Jelgavas ģimnāziju. No 1881. līdz 1884. gadam studējis jurisprudenci Maskavā, studijas nebeidzis. Aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē: ģimnāzijā piedalījies skolēnu pulciņā, studiju gados – Maskavas „latviešu vakaros”. Pēc nāves Maskavas latvieši nodibinājuši Reinberga prēmiju, kas ik gadu piešķirama par labākajiem rakstiem Latvijas vēsturē. Rakstījis par tiesību zinātnēm un Latvijas vēstures jautājumiem žurnālā „Austrums” un Liepājā izdotajā „Latvietī”. 1883. gadā Liepājā izdevēja Klāva Ukstiņa (1831 – 1904) grāmatu sērijā „Mūsu senatne” iznākusi viņa sarakstītā grāmata „Kurzemes pirmais lielkungs Gothards Ketlers”.

Armands Krauliņš (1939), basketbola treneris. Dzimis 1939. gada 16. augustā Kandavā amatnieka ģimenē. Mācījies Kandavas vidusskolā, kuru beidzis 1957. gadā. No 1957. līdz 1961. gadam studējis Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūta Pedagoģijas fakultātē ar specializāciju basketbolā. Pēc institūta beigšanas bijis treneris Liepājā, no 1964. līdz 1974. gadam treneris Rīgas „Lokomotīvei”, no 1974. līdz 1981. gadam VEF. No 1974. gada VEF meistarkomandas treneris līdz augstākai līgai. No 1978. gada PSRS II izlases treneris. No 1981. līdz 1985. gadam bijis Taškentas Universitātes sporta meistarkomandas galvenais treneris. No 1985. līdz 1988. gadam bijis Maskavas „Dinamo” galvenais treneris. 1986. gadā vadījis PSRS izlasi turnejā pa ASV. No 1988. gada ASK treneris. 1989. gadā Rīgas ASK vecākais treneris. 1990. gadā bijis treneris Irākas Nacionālajai izlasei. Strādājis arī ar Bogotas „Kolumbija” Nacionālo izlasi, Doņeckas „Šahtar”, Latvijas sieviešu basketbola izlasi, PSRS I un II izlasi. No 1999. gada basketbola kluba „Ventspils” treneris. 2003. gadā atkāpies no Latvijas valstsvienības galvenā trenera amata pēc zaudējuma Izraēlai Eiropas čempionāta finālturnīra spēlē. 2005. gadā sācis strādāt par galveno treneri Maskavas „Dinamo” sieviešu komandai. Basketbola klubā „Ventspils” otrais treneris. PSRS Nopelniem bagātais treneris, Latvijas PSR Nopelniem bagātais treneris. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Edīte Sondoviča, (dz. Noreiko, 1939), vēsturniece. Dzimusi 1939. gada 18. augustā Jelgavā dzelzceļnieka ģimenē. Otrā pasaules kara laikā kopā ar vecākiem pārnākusi uz Slampes pagastu. 1954. gadā beigusi Slampes pamatskolu. 1954./55. mācību gadā mācījusies Tukuma 3. vidusskolā. 1958. gadā beigusi Džūkstes vidusskolu. Neilgu laiku strādājusi Slampes pamatskolā par darbvedi. 1960. gadā devusies no Slampes prom un sākusi studijas P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, kuru beigusi 1965. gadā. No 1966. gada bijusi skolotāja Kandavas internātskolā. No 1971. līdz 1992. gadam Latvijas Strēlnieku muzeja vēsturniece. Līdz 2006. gadam strādājusi Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Kultūras nodaļā, kur likusi pamatus Preses dienestam. Veidojusi TV raidījumus, radioraidījumus, rakstījusi presei. Kopā ar Voldemāru Šteinu (1927 – 2010) 1977. gadā izdevusi grāmatu „Oktobra gvards”, bet 1981. gadā – brošūru „Memoriāls Daugavas krastā”. 2011. gadā iznākusi autobiogrāfiska grāmata par admirāli Gaidi Andreju Zeibotu „Gaidi mani, Gaidi…”. 2009. gadā Rīgas Domes vēlēšanās pārstāvējusi politisko partiju apvienību „Libertas.lv”. 2006. gadā apbalvota ar barikāžu piemiņas zīmi. 2010. gadā iecelta par Viestura ordeņa kavalieri. 2011./2012. gadā saņēmusi Egona Līva piemiņas balvu „Krasta ļaudis” nominācijā „Kreativitāte” – par radošu uzticību Latvijas Jūras spēkiem, jauno kadetu audzināšanu un grāmatu „Gaidi mani, Gaidi…”.

Māris Ulmanis (1939 – 2006), kora diriģents, zemessargs, aktīvs atmodas laika dalībnieks. Dzimis 1939. gada 23. augustā Dobeles rajona Šķibes pagasta „Ezerkleišās” saimnieka ģimenē. Miris 2006. gadā. Otrā pasaules kara laikā bēgļu gaitās kopā ar ģimeni nonācis Zantē, kur beidzis Zantes vidusskolu. 11 gadus Padomju armijas orķestrī (Vācijā) bijis par klarnetistu. Diplomēts kora diriģents. No 1970. gada strādājis jaunuzceltajā Valdeķu kultūras namā par vadītāju. Vēlāk pārgājis citā darbā, bet darba gaitas beidzis atkal kā Valdeķu kultūras nama vadītājs. Atmodas laikā bijis aktīvs LTF dalībnieks, VAK biedrs, zemessargs. Daudz darījis K. Ulmaņa piemiņas atjaunošanā. Kopā ar brālēniem Gunti un Gunāru Ulmaņiem veidojis K. Ulmaņa piemiņas fondu. Bijis zemessargu nodaļas komandieris.

Aija Blitte (1934), skolotāja. Dzimusi 1934. gada 24. augustā Rīgas apriņķa Krapes pagastā zemnieku ģimenē. Beigusi Krapes pamatskolu, mācījusies Jaunjelgavas vidusskolā. Sākusi strādāt Krapes un Madlienas septiņgadīgajās skolās. Studējusi Latvijas Valsts universitātē Vēstures un filoloģijas fakultātē latviešu valodas un literatūras specialitātē. Studiju laikā dziedājusi korī „Juventus”. Pēc apprecēšanās 1959. gadā pārcēlusies uz Ventspili un strādājusi 2. pamatskolā, kā arī mācījusi latviešu valodu Medicīnas māsu skolas krievu plūsmai. Aktīvi piedalījusies pašdarbībā, dziedājusi Ventspils skolotāju korī. 1964. gadā sākusi strādāt par bibliotekāri, latviešu valodas un literatūras skolotāju Kandavas internātskolā. No 1965. līdz 1979. gadam bijusi audzinātāja un latviešu valodas un literatūras skolotāja, bet no 1979. līdz 1998. gadam - direktora vietniece mācību darbā. No 1998. līdz 2013.gadam Kandavas internātvidusskolas direktore. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta Goda zīmi.

Ainars Poga (1959), uzņēmējs, FIBA komisārs. Dzimis 1959. gada 27. augustā Zemītes ciemā. Mācījies Tukuma J. Raiņa 1. vidusskolā.1976. gadā beidzis Tukuma Bērnu un jaunatnes sporta skolu. Mācījies Rīgas 19. celtniecības vidusskolā, Mākslas un dizaina studijā „Roland PRO”. No 1969. līdz 1984. gadam spēlējis basketbolu. No 1984. līdz 2001. gadam basketbola laukuma tiesnesis. No 1987. līdz 1993. gadam republikas kategorijas basketbola tiesnesis. No 1993. līdz 2002. gadam FIBA Starptautiskās kategorijas basketbola tiesnesis. No 1999. līdz 2003. gadam Latvijas Basketbola Tiesnešu kolēģijas priekšsēdētājs, Latvijas Basketbola savienības valdes loceklis. No 2001. līdz 2006. gadam FIBA Starptautiskās basketbola federācijas basketbola tiesnešu instruktors Latvijā. No 2003. līdz 2008. gadam Latvijas Basketbola savienības Tiesnešu komisijas priekšsēdētājs. No 2002. gada FIBA Starptautiskās kategorijas basketbola komisārs. No 2005. gada ULEB un EIROLĪGAS Basketbola komisārs.

Septembris

Ārija Ļipuncova (dz. Grīnberga, 1934), skolotāja. Dzimusi 1934. gada 15. septembrī Ventspils apriņķa Ances pagasta „Jaunsudmalās” lauksaimnieka ģimenē. Mācījusies Ances pagasta skolā. No 1950. līdz 1954. gadam mācījusies Ventspils mūzikas skolā Mūzikas specialitātē. 1954. gadā sākusi strādāt Usmas astoņgadīgajā skolā, pēc gada pārgājusi uz Ugāles vidusskolu. 1962. gadā iestājusies J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Mūzikas pedagoģijas fakultātē, kuru beigusi 1967. gadā. No 1958. līdz 1967. gadam strādājusi Popes astoņgadīgajā skolā, bet 1967. gadā atkal pārnākusi uz Ugāles vidusskolu, kur bijusi skolotāja līdz 1972. gadam. No 1972. līdz 1992. gadam bijusi mūzikas skolotāja Kandavas vidusskolā. No 1996. līdz 2009. gadam strādājusi Dzirciema internātpalīgskolā. Vadījusi sieviešu un vīru ansambļus, Ugālē nodibinājusi skolotāju ansambli un vadījusi 10 gadus. Bijusi arī jauktā kora vadītāja. No 2001. gada Zentenes senioru ansambļa „Mežezers” vadītāja.

Teodors Cīrulis (1934), matemātiķis. Dzimis 1934. gada 23. septembrī Vānes pagastā. 1960. gadā beidzis P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti. No 1960. līdz 1965. gadam bijis LVU Fizikas un matemātikas fakultātes asistents, kopš 1965. gada Vispārējās matemātikas katedras docētājs. No 1969. gada fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts, no 1993. gada habilitētais matemātikas doktors (Dr.h.mat.). No 2000. gada emeritētais profesors. Pētījis asimptotisko attīstījumu teoriju un dažādu funkciju teorijas lietojumus. Publicējis vairāk nekā 70 zinātnisku rakstu, sarakstījis divas monogrāfijas un divas mācību grāmatas. Latvijas matemātiķu biedrības biedrs.

Kristīne Bernevica (1859 - ?), skolotāja. Dzimusi 1859. gada 24. septembrī Kandavā. 1876. gadā beigusi Johannas Konkordijas privāto meiteņu skolu Jelgavā. 1876. gadā nolikusi mājskolotājas pārbaudījumu. No 1880. līdz 1900. gadam bijusi mājskolotāja Kurzemē. No 1900. līdz 1916. gadam bērnu patversmes priekšniece Pēterburgā. No 1916. līdz 1918. gadam strādājusi vācu tautskolā Kandavā. No 1920. līdz 1925. gadam skolotāja Kandavas apvienotajā pamatskolā. No 1926. līdz 1930. gadam otrā skolotāja Kandavas vācu vecāku savienības pamatskolā.

Paulīne Erharde (1889 - ?), skolotāja. Dzimusi 1889. gada 25. septembrī Valmieras apriņķa Ainažos Ainažu jūrskolas skolotāja un tālbraucēja kapteiņa ģimenē. Mācījusies Ainažu pamatskolā un Lielsalacas draudzes skolā. No 1907. līdz 1910. gadam mācījusies V. Olava komercskolā Rīgā. No 1910. līdz 1920. gadam bijusi mājskolotāja Vidzemē, Krievijā un Somijā ( 1918 - 1920). No 1920. līdz 1923. gadam bijusi kasiere Rīgā LTA. 1923. gadā beigusi trīs mēnešu skolotāju sagatavošanas kursus Rīgā un līdz 1925. gadam strādājusi par skolotāju Vaiņodes pamatskolā. No 1925. līdz 1960. gadam bijusi skolotāja Kandavas vidusskolā (Kandavas apvienotajā pamatskolā), No 1945. līdz 1950. gadam bijusi mācību daļas vadītāja. Vairākkārt bijusi Kandavas pilsētas DDP deputāte. 1960. gadā aizgājusi pensijā.

Oktobris

Kārlis Pabērzs (1919 - 1998), politiski represētais, aktīvs atmodas laika dalībnieks. Dzimis 1919. gada 6. oktobrī Kandavā galdnieka un īsu brīdi arī policista Friča Pabērza ģimenē. Miris 1998. gada 2. janvārī, apbedīts Jaunkandavas kapos. 1935. gadā beidzis Kandavas apvienoto sešklasīgo pamatskolu. Pēc skolas beigšanas strādājis par izejvielu savācēju, mežstrādnieku, elektrostacijas motoristu. 1940. gadā iesaukts obligātajā karadienestā Kurzemes divīzijas 2. Ventspils kājnieku pulka Cēsu rotā. Vēlāk nosūtīts uz instruktoru rotu Talsos, kur ticis paaugstināts par kaprāli. Kad Latvijas armija pārdēvēta par Tautas armiju, no tās demobilizējies. 1942. gadā kopā ar citiem jaunekļiem iestājies 24. Talsu kārtības policijas bataljona rindās. Nepietiekami apmācīts kopā ar citiem aizsūtīts uz Minskas apkārtni vācu armijas aizmugures nodrošināšanai. Pasliktinoties vācu armijas stāvoklim austrumu frontē, daļa 24. Talsu kārtības policijas bataljona atvilkta uz aizmuguri – Daugavpili, no kurienes nosūtīti uz Ļeņingradas fronti. 1943. gadā pēc bataljona ieskaitīšanas 2. latviešu grenadieru pulkā nosūtīts uz Volhovu, kur beidzis virsnieku kursus un paaugstināts par kaprāli. 1944. gadā Volhovā ievainots kājā. Par parādīto varonību kaujās pie Veļikajas upes apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu un saņēmis seržanta dienesta pakāpi. Pēc atkāpšanās kaujām saņēmis I šķiras Dzelzs krustu un virsseržanta dienesta pakāpi. Nolēmis nokļūt Latvijā, ejot nokļuvis SMERŠĀ, ievietots slimnīcā, kur bijis līdz 1944. gada Ziemassvētkiem. Pēc tam pārvests uz Vologdu, kur slimnīcā pavadījis līdz 1945. gada 5. martam. Tad nosūtīts uz karagūstekņu nometni kādā papīrfabrikā Vologdas apgabalā. Vēlāk nonācis filtrācijas nometnē Molotovas apgabalā. 1946. gadā palaists mājās. 1947. gada 7. janvārī atgriezies Kandavā. Sākumā strādājis „Šķērstniekos” par puisi, līdz pieņemts Kandavas tehnikumā par saimniecības pārzini. Vēlāk iemācījies krāsotāja amatu. Latvijas Nacionālās karavīru biedrības 21. Kandavas nodaļas goda biedrs.

Jānis Matulis (1944), mūziķis, pasniedzējs. Dzimis 1944. gada 9. oktobrī Kandavā. 1974. gadā beidzis J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas klavieru nodaļu. No 1974. līdz 1978. gadam bijis Jelgavas mūzikas vidusskolas pedagogs. Kopš 1978. gada J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas (Mūzikas akadēmijas) docents, līdz 1999. gadam – dekāns. Koncertmeistars-pianists, Starptautiskās Baha akadēmijas (Vācija) loceklis.

Žanis Magnuss Jomerts (1889 – 1942), pulkvedis. Dzimis 1889. gada 17. oktobrī Grenču pagastā lauksaimnieka ģimenē. Miris 1942. gada 18. novembrī pie Lamas ezera. Virsnieka pakāpi ieguvis Pirmā pasaules kara laikā. Bijis atsevišķā artilērijas diviziona komandieris, Kurzemes artilērijas pulka komandieris, Liepājas garnizona baznīcas priekšnieks. Brīvības cīņu laikā dienējis Zemgales artilērijas pulkā. 1940. gadā bijis 183. divīzijas artilērijas priekšnieks. 1941. gada 14. jūnijā deportēts.

Uldis Krēvics (1934 – 2005), fotogrāfs. Dzimis 1934. gada 23. oktobrī Vecpiebalgas pusē. Miris 2005. gada 14. jūnijā Kandavā, apbedīts Jaunkandavas kapos. Strādājis par ātrās palīdzības šoferi, mākslinieku-noformētāju. Aktīvs sabiedriskais darbinieks, dziedājis Kandavas jauktajā korī.

Vilis Angers (1884 – 1908), skolotājs, 1905. gada revolūcijas dalībnieks. Dzimis 1884. gada 25. oktobrī Popes pagastā. Miris 1908. gadā. Strādājis Vānes pagasta skolā par otro skolotāju. Apsūdzēts par revolucionāru darbību 1905. gadā un runu turēšanu mītiņos. Skolā propagandējis revolucionāras idejas, piedalījies spirta izliešanā Vānes-Aizupes muižu degvīna dedzinātavā, piedalījies ieroču atņemšanā Sārcenes muižā. Bijis tuvos sakaros ar revolucionārās kustības vadītāju Vānes pagastā K. Ivanu (Rumbenieku). 1906. gada 9. oktobrī Jelgavā notiesāts uz 10 gadiem katorgā.

Velta Vaidziņa (dz. Ļuļaka, 1929), ārste. Dzimusi 1929. gada 27. oktobrī Rīgā dzelzceļnieku ģimenē. No 1937. līdz 1943. gadam mācījusies Ogres pilsētas skolā. 1943./44. mācību gadā mācības turpinājusi Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā. 1944. gadā kopā ar vecākiem izvesta darbā uz Vāciju, atgriezusies 1945. gadā un turpinājusi mācīties Rīgas 2. vidusskolā, kuru beigusi 1949. gadā ar sudraba medaļu. No 1949. līdz 1955. gadam studējusi Rīgas Medicīnas institūtā vispārējās ārstniecības specialitātē. 1955. gadā sākusi strādāt par Dobeles rajona Šķibes ārsta iecirkņa vadītāju. No 1958. līdz 1960. gadam bijusi Jaunpils lauku slimnīcas galvenā ārste. No 1960. līdz 1963. gadam strādājusi Kandavas internātskolā par ārsti. 1963. gadā, vīram mainot darba vietu, pārcelta uz Tukuma rajona apvienoto slimnīcu par ārsti.

Johans Frīdrihs Ludvigs Pabsts (1779 – 1826), mācītājs, skolotājs. Dzimis 1779. gada 28. oktobrī Ordrufā, Tīringenē. Miris 1826. gada 4. janvārī Pēterburgā. Līdz 1799. gadam apmeklējis Ordrufas ģimnāziju. No 1799. līdz 1802. gadam studējis teoloģiju Jēnā. 1802. gadā bijis mājskolotājs Šorstatē un Lielvircavā. 1808. gada 20. maijā kļuvis par Verro, Igaunijā, apriņķa skolotāju. 1811. gadā no Verro pārcelts uz Tukumu par Tukuma apriņķa skolas skolotāju. Kopš 1813. gada 7. septembra bijis mācītājs Zemītes baznīcā. 1820. gadā nesaskaņu ar vietējo muižniecību un augstāk stāvošām instancēm dēļ ticis atstādināts no amata. No 1824. gada janvāra atradies mājas arestā Jelgavā. 1825. gadā ar Senāta ukazu pilnībā atstādināts no mācītāja amata. 1825. gadā devies uz Pēterburgu, lai ar sūdzību vērstos tieši pie ķeizara, bet ķeizaru nesaticis. Nonācis lielā trūkumā. Miris no nervu drudža Pēterburgas hospitālī.

Aleksandrs Johans Eduards Rozentāls (1844 – 1907), provizors. Dzimis 1844. gada 28. oktobrī Pūrē Kristiana Johana Rozentāla (1814 – 1890) ģimenē. Piederējis Sātu draudzei. Miris 1907. gada 22. martā ar mēles vēzi, kas ieperinājies, laizot aptiekā līmējamās etiķetes. Tēvs viņam uzcēlis vēl tagad darbojošās vecās aptiekas ēku. Kandavas Vecās aptiekas īpašnieks. No 1893. līdz 1902. gadam bijis pirmās ievēlētās Kandavas pilsētas domes priekšsēdētājs.

Novembris

Žanis Krūze (1894 - ?), militārpersona. Dzimis 1894. gada 2. novembrī Matkules pagastā. No 1907. līdz 1911. gadam mācījies Tukuma pilsētas skolā. Pēc beigšanas strādājis uz Rīgas-Orlas dzelzceļa. 1915. gadā brīvprātīgi iestājies krievu armijā. 1915. gadā beidzis Pēterhofas virsnieku skolu, iedalīts 13. Sibīrijas strēlnieku pulkā. 1916. gadā nosūtīts uz fronti un iedalīts 65. Maskavas kājnieku pulkā. 1917. gadā pārcēlies uz 1. Latviešu strēlnieku pulku. No 1917. līdz 1918. gadam atradies Maskavā un Kazaņā, darbojies pretlielinieku organizācijās pulkveža Frīdriha Brieža (1888 – 1918) vadībā. Pēc Kazaņas ieņemšanas no čehoslovāku armijas daļām, ņēmis dalību kaujās pie Kazaņas pret lieliniekiem. 1918. gadā Troickā kopā ar kapteini Pēteri Dardzānu (1898 – 1934) formējis 1. Latviešu strēlnieku bataljonu. 1919. gadā pārcēlies uz Imantas pulku Vladivostokā. 1919. gadā iestājies krievu armijā pie atamana Semjonova. 1920. gadā ar Troickas pulku atgriezies Latvijā. 1920. gadā iedalīts 2. robežsargu pulkā par komandieri. 1922. gadā pārcelts uz 5. Cēsu pulku. Par cīņām apbalvots ar vairākiem ordeņiem.

Mirdza Vērone (1914 – 1993), pašdarbības gleznotāja, grāmatvede. Dzimusi 1914. gada 10. novembrī Jelgavas apriņķa Valgundes pagastā. Mirusi 1993. gada 16. janvārī Kandavā. No 1938. gada dzīvojusi Kandavā. Strādājusi par vecāko grāmatvedi Kandavas namu pārvaldē, bijusi grāmatvede Rīgas radiorūpnīcas Kandavas cehā. Ar glezniecību aizrāvusies iekšējas pašizteiksmes mudināta. Apmeklējusi Tautas mākslas studijas Rīgā. Gleznojusi ainavas, ziedus, bērnu dienu atmiņu tēlojumus. Izstādēs piedalījusies no 1975. gada. Gleznas bijušas izstādītas ne tikai Kandavā un Tukumā, bet arī Polijā, Vācijā un Tālajos austrumos. Bijusi arī aktīva pašdarbniece, daudz spēlējusi teātra izrādēs.

Dailonis Rudovics (1934), dejotājs, horeogrāfs, pedagogs. Dzimis 1934. gada 10. novembrī Tukuma apriņķa Zemītes pagastā. Pamatzināšanas dejas mākslā apguvis Rīgas Pionieru pils deju pulciņā pie A. Grimzes. 1954. gadā beidzis Rīgas kultūras darbinieku tehnikumu. No 1954. līdz 1956. gadam bijis iesaukts dienestā PSRS armijā. No 1956. līdz 1958. gadam bijis zvejnieku kolhoza „Selga” kultūras nama direktors, no 1952. līdz 1962. gadam valsts deju ansambļa (VDA) „Sakta” solists, 1962. līdz 1965. gadam Latvijas Nacionālās operas (LNO) baleta mākslinieks. Dejojis visās tā laika baleta un operu izrādēs.1963. gadā beidzis Rīgas horeogrāfijas skolu. Pilnveidojies Latvijas PSR Valsts filharmonijā, Valsts deju ansambļos „Sakta” un „Daile”, Latvijas Nacionālajā operā. No 1965. līdz 1969. gadam bijis Latvijas PSR Valsts filharmonijas solists, no 1969. līdz 1979. gadam VDA „Daile” solists. No 1987. līdz 1991. gadam bijis VDA „Daile” repetitors. No 1974. līdz 1976. gadam Tautas deju ansambļa (TDA) „Gatve” repetitors. No 1976. līdz 1978. gadam TDA „Vidzeme” konsultants, kopš 1979. gada TDA „Lelde” mākslinieciskais vadītājs, horeogrāfs, repetitors. 25 deju horeogrāfiju autors (latviešu un cittautu skatuviskās dejas, raksturdejas, klasika). Iestudējis trīs autorkoncertu programmas (1984, 1994, 2004), horeogrāfisku uzvedumu „Lelde” pēc Raiņa lugas „Spēlēju, dancoju” motīviem, komponista Ādolfa Skultes (1909 – 2000) baletu „Brīvības sakta” (1986). 1972. gadā piedalījies koncertfilmā „Četri pavasari”. 2005. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes Goda zīmi.

Paulis Grēniņš (Pāvils, 1939), tehniķis-elektriķis, latviešu periodikas krājējs un pētnieks. Dzimis 1939.gada 22. novembrī Rīgā strādnieku ģimenē. Otrā pasaules kara laikā kopā ar ģimeni pārnācis dzīvot uz Irlavas pagastu. Mācījies Lubukroga divgadīgajā pamatskolā, 1959. gadā beidzis Irlavas vidusskolu. 1962.gadā beidzis Kandavas Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumu kā tehniķis-elektriķis. Ilgus gadus strādājis Rīgas ēku celtniecības kombinātā, tad Latvijas PSR Vieglās rūpniecības ministrijā par enerģētiķi. No 1992. līdz 2006.gadam strādājis par galveno enerģētiķi Latvijas Universitātē. Pirmās publikācijas tapušas 20. gadsimta 80.gadu beigās. No 1978.gada sācis nopietni kolekcionēt latviešu autoru grāmatas un periodiku un tagad var lepoties ar patiesi labu bibliotēku, kurā atrodams ne viens vien izdevums, kurš nav nevienā valsts bibliotēkā. Ir nezināmu faktu atklājumi latviešu grāmatniecībā, kā arī kultūras dzīvē. Labojumi, papildinājumi un precizējumi par 242 periodiskajiem izdevumiem sagatavoti izdošanai grāmatā "Meklējiet rakstus un rakstos". Par citām tēmām izdevis grāmatas: „Stāsti Irlavai”, „Pieskāriens mūžībai” (2011) un „Mūžības atziņas” (2012). Nodibinājis un astoņus gadus vadījis "Kandavas tehnikuma absolventu biedrību "Senleja"" (tagad likvidēta) un "Latvijas elektriķu brālību" (ar elektriķu amata pretendentu sertifikāciju no zeļļa līdz akadēmiski izglītota elektriķa amata meistaram). 1997. gadā organizējis grāmatas „Kandavas tehnikums” izdošanu. Ir valdes loceklis un arhivārs biedrībā "Hercoga Jēkaba godībai" un valdes priekšsēdētāja vietnieks "Starptautiskā labdarības un attīstības fondā "Abrene"". Pašlaik veido latviešu grāmatniecības retumu un novada muzeju Babītē.

Rihards Zariņš (1889 – 1942), mācītājs. Dzimis 1889. gada 26. novembrī Vidzemē, Bauņu pagastā amatnieka ģimenē. Miris 1942. gada 16. oktobrī Kandavas mācītājmuižā, apbedīts Vimbužu kapsētā. Uzaudzis Rīgā, Pārdaugavā. Strādājis par kantora mācekli, grāmatveža palīgu, grāmatvedi un virsgrāmatvedi. Vienlaicīgi eksternā apguvis un beidzis vidusskolas kursu. Pēc Rīgas tirdzniecības skolas beigšanas sācis studijas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. 1916. gadā dienējis latviešu strēlniekos, no 1918. gada Latvijas armijā. Piedalījies Kurzemes atbrīvošanā un kaujās pret lieliniekiem Latgalē. Apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi. 1925. gadā kopā ar citiem studentiem piedalījies studentu korporācijas „Fraternitas Akademica” dibināšanā. 1926. gadā sācis kalpot Kandavas draudzē. 1928. gadā ordinēts mācītāja amatā. Aktīvi piedalījies Kandavas sabiedriskajā dzīvē. 1939. gadā sācis strādāt Kandavas valsts arodskolā par ticības mācības skolotāju. Bijis ticības mācības skolotājs arī K. Mīlenbaha Kandavas pamatskolā, Talsu aizsargu un Latvijas skautu centrālās organizācijas mācītājs. Skautu himnas „Būsim modri!” autors. Ar saviem draugiem apceļojis Eiropu un Kandavas saviesīgajā dzīvē rīkojis tējas vakarus, kuros dalījies iespaidos par redzēto. 1930. gadā Kandavas luterāņu baznīcā atklājis un iesvētījis Pirmajā pasaules karā un brīvības cīņās kritušo draudzes karavīru piemiņas plāksni. 1934. gadā bijis pirmo Kandavas novada dziesmu svētku orgkomitejā. 1938. gadā par saviem līdzekļiem izdevis dzejoļu krājumu „Vēlie ziedi”. Apbalvots ar Atzinības krustu, Latvijas un Zviedrijas skautu organizācijas augstākajām goda zīmēm. 1941. gadā bijis izsūtāmo sarakstā, bet naktī uz 14. jūniju izdevies izbēgt.

Pēteris Eferts (1879 - ?), jurists. Dzimis 1879. gada 28. novembrī Vānes pagasta „Buļļos”. No 1893. līdz 1897. gadam mācījies Tukuma pilsētas skolā. Līdz 1918. gadam nodarbojies ar lauksaimniecību. 1920. gadā nokārtojis abitūriju un tai pašā gadā iestājies Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru beidzis 1924. gadā. Pēc tam strādājis par tiesnesi Jelgavas un Rīgas apgabaltiesā, vēlāk bijis Rīgas apgabaltiesas loceklis.

Decembris

Kārlis Kauliņš (1929 - 2003), agronoms. Dzimis 1929. gada 4. decembrī Talsu rajona Ģibuļu pagasta „Jaunšķēlēs” trūcīga zemnieka ģimenē. Miris 2003. gada 20. novembrī. 1945. gadā beidzis Spāres septiņgadīgo skolu, bet 1948. gadā Laidzes lauksaimniecības skolu agronoma specialitātē. Pēc beigšanas no 1948. līdz 1950. gadam strādājis Talsu apriņķa lauksaimniecības nodaļā par iecirkņa agronoma palīgu. No 1950. līdz 1953. gadam dienējis Padomju armijā. No 1954. līdz 1956. gadam bijis Kandavas rajona plānu daļas ekonomists. No 1956. līdz 1957. gadam bijis Kandavas pilsētas DDP IK priekšsēdētājs. No 1957. līdz 1958. gadam bijis LKP Kandavas rajona komitejas instruktors. No 1958. līdz 1961. gadam mācījies LKP CK Rīgas padomju un partijas skolā, kur ieguvis specialitāti agronoms-organizators. No 1961. līdz 1984. gadam bijis Iļjiča v.n. kolhoza priekšsēdētājs. No 1967. līdz 1975. gadam bijis Latvijas PSR AP 7. un 8. sasaukuma deputāts. No 1977. līdz 1985. gadam bijis Tukuma rajona DDP deputāts. 1971. gadā apbalvots ar ordeni „Goda Zīme”, 1977. gadā apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni.

Kārlis Birznieks (1859 – 1951),rakstnieks, kultūras darbinieks, lauksaimnieks. Dzimis 1859. gada 5. decembrī Zemītes pagasta „Ņoņās”. Miris 1951. gada 29. janvārī turpat. Mācījies Zemītes pagastskolā un privāti pie mācītāja Edmunda Arnolda Šteinfelda (1841 - ?). Kā vecākais dēls palicis par māju saimnieku un brīvajā laikā nodarbojies ar rakstniecību. Savus stāstus, tēlojumus un lugas sūtījis laikrakstiem „Mājas Viesis”, „Baltijas Vēstnesis”, „Dienas Lapa”. Šeit iespiests viņa garākais stāsts „Grūtā cīņa”.1920. gadā izdevis lugu „Māņi”. Vācis materiālus par pagasta vēsturi un senajām saimnieku dzimtām.

Jānis Grīnbergs (1904 – 1982), skolotājs. Dzimis 1904. gada 11. decembrī Valmieras apriņķa Urges pagastā. Miris 1982. gada 6. novembrī, apbedīts Rīgā, 1. Meža kapos. 1925. gadā beidzis Rīgas 4. vidusskolu (toreiz reālģimnāziju). 1926. gadā bijis ierindas dienestā un ieskaitīts 7. Siguldas kājnieku pulkā. 1936. gadā izturējis pārbaudījumus angļu valodā un ieguvis tiesības mācīt angļu valodu skolās. 1927. gadā bijis Latvijas armijas nodaļas komandieris. 20. gadsimta 30. gados aizgājis strādāt uz Talsu pilsētas latviešu pamatskolu kā svešvalodu skolotājs. 1940. gadā atnācis dzīvot uz Kandavu un sācis strādāt par pārzini Kandavas K. Mīlenbaha pamatskolā (no 1945. gada Kandavas vidusskolas direktors). 1943. gadā ieguvis pilntiesīga vācu valodas skolotāja tiesības tautskolās. Tā kā negribējis stāties komunistiskajā partijā, tad 1947. gadā nolikts par direktora vietnieku, lai gan cita direktora nebija. No 1949. līdz 1950. gadam bijis Kandavas vidusskolas direktors. Ar 1950./51. mācību gadu aizgājis uz Sabiles vidusskolu par svešvalodu skolotāju. Studējis neklātienē Rīgas pedagoģiskajā institūtā, nobeidzis trīs kursus. Sabiles vidusskolā nostrādājis līdz 1956. gadam. 1957. gadā pārcēlies uz Rīgu un sācis strādāt Rīgas 41. vidusskolā. Ap 1960. gadu papildus pieņēmis piedāvājumu strādāt Slokas vakara vidusskolā. Bijis sabiedriski aktīvs, pats spēlējis teātri, labi dziedājis. 1969. gadā kopā ar A. Grabi un Ģirtu Bļodnieku (1922 – 1987) izdevis „Vācu valodas pašmācības kursa 1. daļu”, bet 1970. gadā iznākusi kopā ar A. Grabi un H. Lāčkāju sarakstītā vācu valodas mācību grāmata 7. klasei „Mein Deutsches Buch”. Savā dzīvoklī Rīgā saglabājis Kandavas K. Mīlenbaha pamatskolas karogu.

Nifonts Kuzmins (1919 – 2005), mērnieks, mūrnieks, pašdarbības mākslinieks. Dzimis 1919. gada 23. decembrī Jasmuižā, Latgalē . Miris 2005. gada 28. martā Kandavā, apbedīts Jaunkandavas kapos. 1923. gadā kopā ar vecākiem pārcēlies uz Kandavas pusi - Aizdziri, kur ģimene uzcēlusi māju „Kuzminus”. Strādājis pie meistariem, būvēdams kūtis, krāsnis, skursteņus. Otrā pasaules kara laikā divreiz bijis darba dienestā uz Vāciju. Pēc atgriešanās bijis brīvklausītājs Mākslas akadēmijā. Mācījies J. Rozentāla mākslas vidusskolas vakara nodaļā. Strādājis Rīgā mērniecībā. 1958. gadā atgriezies atpakaļ Kandavā. Atkal strādājis celtniecībā. Bijis Rīgas radiorūpnīcas Kandavas ceha celtniecības brigādes brigadieris. Brīvajos brīžos gleznojis. Veicis arī pasūtījuma darbus: uztaisījis mūri pie bijušās milicijas ēkas, strādājis vairākās piemiņas vietās pilsētā un pie dzelzceļa stacijas, autors Nāriņas un Neptūna figūrām Teteriņu ezerā.

Juris Simsons, (1864 - 1937), skolotājs, kora diriģents. Dzimis 1864. gada 30. decembrī Irlavas pagasta Vaskos. Miris 1937. gada 27. septembrī Rīgā, apbedīts Ziepniekkalna kapos. No 1883. līdz 1886. gadam mācījies Irlavas skolotāju seminārā, kur ieguvis tautskolotāja tiesības.1908. gadā pie Kijevas mācību apgabala kuratora ieguvis vācu valodas mājskolotāja tiesības. 1886./87. mācību gadā strādājis par palīgskolotāju Talsu apriņķa Dursupes pagasta skolā. No 1887. līdz 1901. gadam bijis skolotājs Kandavas baznīcas skolā, bet no 1901. līdz 1903. gadam skolotājs Kandavas pagasta skolā. Kandavas jauktā kora dibinātājs un pirmais vadītājs. 1889. gadā jaundibinātajā Kandavas zemkopības biedrībā bijis kasiera palīgs. 1903./1904. mācību gadā bijis skolotājs Taurijas guberņas Berdjanskas apriņķa Neuhoffsmugstāles zemstes tautskolā. No 1904. līdz 1906. gadam mācījis Mariopoles apriņķa Jekaterinoslavas guberņas Saratovas tautskolā pie fabrikas „Providans” un evaņģēliski luteriskās draudzes skolā Nikopol-Maripolē, kur bijis arī skolas pārzinis. 1906./07. gadā atkal atgriezies Latvijā un strādājis par skolotāju Aizputes pilsētas skolā. 1907./08. mācību gadā strādājis par vācu valodas skolotāju Kijevas augstākajā pamatskolā un proģimnāzijā. No 1908. līdz 1920. gadam bijis vācu valodas skolotājs Harkovas tirgotāju sabiedrības komercskolā. No 1920. līdz 1924. gadam pasniedzis dziedāšanu, latviešu un vācu valodu Tukuma pilsētas vidusskolā. 1924. gadā aizgājis pensijā. Vēlāk pārcēlies uz Rīgu. Nodarbojies ar literatūru, ilgu laiku bijis laikraksta „Svētdienas Rīts” līdzstrādnieks.

Ziņas apkopoja Kandavas novada muzeja

krājuma glabātāja Ināra Znotiņa