Drukas resursa adrese: http://kandavaskultura.lv/novadnieki/kandavas_novada_jubilari_2013_gada
Drukas datums: 14:57:56 19.07.2018

Kandavas novada jubilāri 2013. gadā09.11.2016

Janvāris

Jānis Sanders (1858 – 1951), teologs, publicists. Dzimis 1858. gada 9. janvārī Cēres pagasta „Sumburķīros” lauksaimnieka ģimenē. Miris 1951. gada 19. janvārī. Mācījies Cēres pagastskolā, Kuldīgas un Jelgavas ģimnāzijās. Beidzis Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultāti. 1884. gadā ordinēts mācītāja amatā. No 1885. gada līdz 1920. gadam bijis Pērpils latviešu Jēzus draudzes un Pēterpils kara apgabala mācītājs. 1916. gadā iecelts par teoloģijas profesoru Tērbatas universitātē. No 1921. gada Latvijas Universitātes sistematizētās reliģijas zinātnes katedras privātdocents. No 1920. gada līdz 1935. gadam bijis Rīgas Jēzus draudzes mācītājs. 1926. gadā ieguvis teoloģijas doktora grādu (Dr. theol.). 1930. gadā nodibinājis latviešu kristietības biedrību, kas vēlāk pārveidota par draudzi. Pētījis latviešu valodniecības un senatnes problēmas, latviešu tautas dziesmu metriku. Rakstījis dažādiem laikrakstiem un žurnāliem.

Kārlis Mīlenbahs (1853 – 1916), skolotājs, valodnieks, sabiedriskais darbinieks. Dzimis 1853. gada 18. janvārī Kandavas pagasta „Šķūtēs” mežsarga ģimenē. Miris 1916. gada 27. martā Igaunijā, Veravā, apbedīts Rīgā, Lielajos kapos. Beidzis Kandavas pagasta skolu. No 1868. līdz 1870. gadam mācījies Tukuma apriņķa skolā. No 1871. līdz 1875. gadam - Jelgavas ģimnāzijā. No 1876. līdz 1880. gadam studējis klasisko filoloģiju Tērbatas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē. No 1881. līdz 1889. gadam bijis Talsu privātās apriņķa skolas priekšnieks. No 1889. līdz 1895. gadam vācu valodas virsskolotājs Jelgavas ģimnāzijā. No 1895. gada bijis skolotājs Rīgas Aleksandra ģimnāzijā. Pasniedzis vācu valodas stundas arī N. Draudziņas ģimnāzijā un Serkova sieviešu ģimnāzijas pedagoģiskajā klasē. 1891. gadā iznācis darbs „Par valodas dabu un sākumu”. 1898. gadā iznākusi mācību grāmata „Teikums”. 1900. gadā kopā ar J. Endzelīnu uzsācis latviešu valodas dialektu studijas. Savāktie materiāli publicēti darbos „Latviešu valodas izloksnes, teksti un apraksti” un „Latviešu gramatika”. Savā mūžā pierakstījis 73 klades ar apmēram 15 000 lappusēm. . Pētījis latviešu valodas sintaksi, leksikas, ortogrāfijas jautājumus, pirmais Latvijā pievērsies vispārējās valodniecības problēmām. No 1904. gada bijis Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Valodniecības nodaļas vadītājs, no 1901. līdz 1914. gadam tās „Rakstu krājuma” redaktors. Sarakstījis apmēram 100 zinātniskus darbus, kuri publicēti arī krievu un vācu valodniecības izdevumos. Sastādījis „Latviešu valodas vārdnīcu” (1 – 4, 1923 – 1932; rediģējis, turpinājis un papildinājis J. Endzelīns), sintakses daļas autors. Kopā ar J. Endzelīnu sarakstījis „Latviešu gramatika” (1907, 1934) un „Latviešu valodas mācība” (1907, 1939). Rakstījis arī par literatūras un folkloras jautājumiem. Tulkojis Homēra „Odisejas” pirmos astoņus dziedājumus (1890 – 1895). Bijis valsts padomnieks. Apbalvots ar Sv. Staņislava II un III šķiras, Sv. Annas II un III šķiras un Sv. Vladimira IV šķiras ordeņiem. Vija Lejiņa (dz. Skuja, 1933), skolotāja. Dzimusi 1933. gada 19. janvārī Talsos ierēdņu ģimenē. 1941. gadā sākusi mācīties Ugāles septiņgadīgajā skolā, bet no 1943. gada – Usmas pamatskolā. No 1948. līdz 1954. gadam mācījusies Cēsu skolotāju institūta Latviešu valodas un literatūras fakultātē. No 1954. gada Grenču septiņgadīgās skolas skolotāja. 1955. gadā sākusi strādāt  Latvijas  Ļeņiniskās Komunistiskās Jaunatnes Savienības  Kandavas rajona komitejas par skolu daļas vadītāju. No 1957. līdz 1960. gadam strādājusi laikrakstā „Sarkanā Kandava” par korektori, rakstījusi laikrakstam un aktīvi darbojusies jauno autoru apvienībā. Studējusi  Latvijas Valsts universitātē neklātienē latviešu valodas un literatūras specialitātē. No 1960. līdz 1963. gadam bijusi skolotāja Kandavas vidusskolā, bet vēlāk pārgājusi uz Kandavas Lauksaimniecības un mehanizācijas tehnikumu. Aktīva pašdarbniece, Kandavas jauktā kora dalībniece, publiciste. Oskars Grīgs (1943), zemnieks, politiķis. Dzimis 1943. gada 20. janvārī Kandavā. 1956. gadā ģimene pārcēlusies uz Ķemeriem. 1980. gadā beidzis Kandavas sovhoztehnikumu ar specialitāti automobiļu tehniskā apkope un remonts. Četrus gadus kā inženieris tehniķis dienējis PSRS kara flotē. 1981. gadā ar ģimeni pārcēlies uz dzīvi laukos. Viens no pirmajiem zemniekiem-fermeriem Latvijā. Bijis zemessardzē kopš pašiem pirmsākumiem. 1993. gadā kandidējis 5. Saeimas vēlēšanās no Latvijas Zemnieku savienības saraksta, bet vēlāk pievienojies Tēvzemes un Brīvības frakcijai. Bijis 5. Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas loceklis, priekšsēdētāja biedrs.1995. gadā ievēlēts 6. Saeimā. 1996. gadā ievēlēts par Tēvzemei un Brīvībai frakcijas vadītāja vietnieku, kā arī Nacionālajā drošības komisijā. 1998. gadā kandidējis 7. Saeimas vēlēšanās no TB/ LNNK saraksta. Bijis Aizsardzības un iekšlietu komisijas loceklis, Nacionālās drošības komisijas sekretārs, iecelts par Iekšlietu ministrijas parlamentāro sekretāru. 1999. gadā izslēgts no TB/ LNNK Saeimas frakcijas un partijas. 2000. gadā kļuvis par LSDSP frakcijas deputātu. Prēmijas „Sējējs” laureāts. Apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Lidija Puriņa (dz. Grīslis, 1908 - ?), skolotāja, politiski represētā Dzimusi 1908. gada 21. janvārī Krievijā, Rjazaņas guberņas Zimarovas muižā. 1927. gadā beigusi Cesvaines valsts vidusskolu, bet 1929. gadā – Valsts centrālā pedagoiģiskā institūta praktisko zinātņu nodaļu. No 1929. līdz 1941. gadam skolotāja Zemītes pagasta skolā. 1941. gada 14. jūnijā izsūtīta uz PSRS – Krasnojarskas novada Ņižņijingašas rajonu. 1946. gadā atbrīvota.   Arnolds Raitums (1908 - 1993), zemkopis. Dzimis 1908. gada 22. janvārī Matkules pagastā kalēja ģimenē. Miris 1993. gada 20. janvārī Matkules pagastā, apbedīts Sviluma kapos. Otrā pasaules kara laikā bijis darbvedis Rīgas sporta biedrībā “Auseklis”. 1956. gadā ievēlēts par kolhoza „1. Maijs” valdes priekšsēdētāju. Viņa laikā uzcelts kolhoza klubs, četras daudzdzīvokļu mājas kolhoza centrā, mehāniskā darbnīca, kalte, cūku komplekss “Remesos”, govju kūtis, maizes ceptuve, konservu cehs, suvenīru cehs, ēdnīca, sakņu pagrabs, bērnu dārzs. 1965. gadā piešķirts Nopelniem bagātā kultūras darbinieks goda nosaukums. 1966. gadā apbalvots ar Ļeņina ordeni, bet 1971. gadā – ar ordeni „Goda Zīme”. No 1980. gada bijis priekšsēdētāja vietnieks. Vija Brilte (dz. Elbrete, 1948 – 2006), skolotāja. Dzimusi 1948. gada 25. janvārī Valmieras rajona Mazsalacā. Mirusi 2006. gada 17. martā. 1966. gadā beigusi Alojas Ausekļa vidusskolu. No 1966. līdz 1967. gadam bijusi vecākā laborante Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā. No 1967. līdz 1972. gadam studējusi P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē bioloģijas specialitātē. No 1968. līdz 1972. gadam strādājusi par sanitāri Kūrorta poliklīnikā Rīgas Jūrmalas radona laboratorijā. No 1972. gada bijusi ķīmijas skolotāja Kandavas internātskolā, bet no 1973. gada - arī Kandavas vidusskolā. No 1980. gada Tukuma rajona Tautas izglītības nodaļas skolu inspektore, TIN arodkomitejas priekšsēdētāja, Tukuma rajona Tautas tiesas piesēdētāja. 1983. gadā apstiprināta par Latvijas komunistiskās partijas Tukuma rajona komitejas propagandas un aģitācijas nodaļas instruktori. No 1992. līdz 1998. gadam Zelmeņa astoņgadīgās skolas direktore. No 1998. gada līdz 2006. gadam Tumes vidusskolas direktore. Alfrēds Riekstiņš (1913 - 1952), laukstrādnieks, dižkareivis. Dzimis 1913. gada 30. janvārī Sabilē. Miris 1952. gada 11. septembrī. Beidzis Sabiles pamatskolu. Otrā pasaules kara laikā 19. divīzijas 2. pulka 1. bataljona sastāvā cīnījies Austrumu frontē pie Ļeņingradas un Volhovā. Apbalvots ar I un II pakāpes Dzelzs krustiem. Frontē kaujas pieredzes un apmācību rezultātā izaudzis no kaprāļa līdz leitnantam. Komandējis vadu un rotu. 1945. gadā par varonību marta kaujās apbalvots ar Bruņinieka pakāpes Dzelzs krustu. 1945. gada 9. maijā pārcēlies uz Zviedriju, kur dzīvojis Gēteborgā. Tur saistījies ar izlūkdienestu, kur ticis speciāli apmācīts darbam okupētajā Latvijā. 1952. gada 30. augustā nomests Priekules apkārtnē un devies uz „Dreimaņiem”. Nodevības rezultātā gājis bojā, pats izmantojot indes ampulu. Mirstīgās atliekas atvestas uz Kandavu uz čeku un apbedīšanai nav izdotas. 1992. gada 12. septembrī pie „Dreimaņu” mājām atklāta piemiņas plāksne. Jānis Skromanis (1923 – 1992), mākslinieks. Dzimis 1923. gada 31. janvārī Daugavpils apriņķa Višķu pagasta „Greitānos”. Miris 1992. gada 20. oktobrī. Vecāki agri miruši. Līdz astoņu gadu vecumam dzīvojis bērnu namā, tad nodots pie saimnieka par ganu. Bijis maiznieka māceklis Daugavpilī, kalps Jelgavas rajonā. 1940. gadā atgriezies Daugavpilī un strādājis dzelzceļa remontdarbnīcā, čuguna - misiņa lietuvē par formētāju. 1942. gadā iestājies vācu gaisa aizsardzības spēkos. 1944. gadā ievainots, palicis par otrās grupas invalīdu. No 1951. gada dzīvojis Kandavā. 1954. gadā sācis gleznot. Mācījies pie tādiem māksliniekiem kā S. Kreica, A. Zviedra, N. Petraškēvica, A. Ģērmaņa. Gleznas bijušas skatāmas ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, Krievijā, Vācijā, Anglijā. Galvenie motīvi- ainavas un ziedi.

Februāris

  Ārija Liģe (1933), kultūras darbiniece. Dzimusi 1933. gada 1. februārī Dundagā. Beigusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu. Strādājusi Dundagas pagasta Nevejā. 1958. gadā sākusi strādāt Kandavas rajonā par Kultūras nodaļas inspektori. Pēc Kandavas rajona likvidācijas (ar 1959. gada 31. decembri) 15 gadus nostrādājusi Kandavas bērnu bibliotēkā, paralēli darbodamās arī kultūras namā, kur pildījusi dažādus organizatoriskus darbus, bijusi arī kasiere. 1974. gadā aizgājusi strādāt uz Valdeķu kultūras namu par direktori. 1976. gadā atnākusi uz Rīgas radiorūpnīcas Kandavas filiāli, kur strādājusi dažādus darbus. 1977. gadā uzaicināta par rūpnīcas kultūras darba organizatori. Šajā laikā organizējusi komponistu R. Paula un U. Stabulnieka autorkoncertus, kopīgu Jāņu svinēšanu. 1988. gadā par ieguldīto darbu saņēmusi Latvijas PSR Kultūras ministrijas Goda rakstu. Vilis Širsons (1888 – 1976), galdnieks, Pirmā pasaules kara dalībnieks. Dzimis 1888. gada 2. februārī Aizupes pagastā. Miris 1976. gada 7. novembrī Rīgā. Pamatskolas izglītība. 1914. gadā iesaukts cara armijā. Līdz 1917. gada beigām dienējis 5. artilērijas darbnīcā Vitebskā. 1919. gada janvārī atgriezies Rīgā, iesaukts Sarkanajā armijā, kuru atstājis maija beigās. 1919. gada jūlijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem Latgalē. 1922. gadā par varonību kaujās pie Spilves pļavām apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni . 1920. gadā atvaļināts no armijas. Bijis zemnieks Aizupes pagasta „Ratniekos”. Pēc Otrā pasaules kara kolhoznieks lauksaimniecības artelī „Amula”. Mūža nogalē pensionārs. 1972. gadā pārcēlies dzīvot uz Rīgu. Aina Kalme (dz. Kleina, 1933), skolotāja. Dzimusi 1933. gada 9. februārī Rucavas pagasta „Indrānos” amatnieku ģimenē. No 1939. līdz 1948. gadam mācījusies Rucavas pamatskolā, bet no 1948. līdz 1952. gadam – Liepājas pedagoģiskajā skolā. No 1952. līdz 1955. gadam strādājusi Kuldīgas rajona Īvandes septiņgadīgajā skolā. No 1955. līdz 1959. gadam studējusi Liepājas pedagoģiskajā institūtā latviešu valodas un literatūras fakultātē. No 1959. līdz 1965. gadam bijusi latviešu valodas un literatūras skolotāja Vānes pamatskolā. No 1965. līdz 1971. gadam bijusi Zemītes pamatskolas direktore. No 1971. līdz 1981. gadam - Ozolnieku pamatskolas direktore. No 1981. līdz 1988. gadam bijusi Pūres pamatskolas direktore. Līdz  2006. gadam strādājusi  Pūres pamatskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Veronika Šīrina (1928 - 2003), skolotāja. Dzimusi 1928. gada 18. februārī Rēzeknes pusē. Mirusi 2003. gada 27. maijā. Mācījusies Rēzeknes pedagoģiskajā skolā. 1953. gadā pārcēlusies uz Kandavu un sākusi strādāt Kandavas vidusskolā. 1960. gadā beigusi LVU Vēstures un filoloģijas fakultāti. No 1971. līdz 1972. gadam Kandavas vidusskolas direktore. 1987. gadā aizgājusi pensijā. Skolā strādājusi līdz 1991. gadam. Bijusi aktīva sabiedriskā darbiniece, ilgus gadus skolas ārpusklases darba vadītāja.

Marts

Fridrihs Jansons (1858 – 1934), skolotājs, pašvaldības darbinieks. Dzimis 1858. gada 1. martā Aizupē. Miris 1934. gada 3. jūnijā Tukumā. Laikā no 1870. līdz 1874. gadam beidzis apriņķa skolu un komercskolu Rīgā. 1888. gadā privāti beidzis Viļņas skolotāju institūtu. 1878. gadā sācis strādāt Aizupes pagastskolā. No 1883. līdz 1887. gadam strādājis Ilūkstes apriņķa skolā, no 1887. līdz 1889. gadam Liepājas pilsētas skolā un no 1889. līdz 1895. gadam - Cēsu pilsētas skolā. No 1895. līdz 1915. gadam bijis skolotājs Tukuma sieviešu ģimnāzijā, tirdzniecības skolā un Tukuma pilsētas skolā. No 1906. līdz 1907. gadam bijis Tukuma pilsētas galva. No 1915. līdz 1918. gadam skolotājs Tukuma augstākajā tautskolā Roslavļā. 1918. gadā bijis skolotājs Tukuma vācu vidusskolā. No 1919. līdz 1920. gadam bijis direktora vietas izpildītājs Tukuma pilsētas vidusskolā, no 1920. līdz 1924. gadam skolotājs Tukuma pilsētas vidusskolā, bet no 1924. līdz 1925. gadam skolotājs Tukuma valsts vidusskolā. 1925. gadā aizgājis pensijā. Strādādams Tukumā, aktīvi piedalījies Tukuma Viesīgās biedrības darbā, bijis ievēlēts biedrības valdē, kā arī bijis Dabas muzeja pārzinis. Apbalvots ar Sv. Annas III pakāpes ordeni. Arvīds Jansons (1938 - 2007), pasniedzējs. Dzimis 1938. gada 7. martā Alsungas pagasta „Ezermaļos” zemnieku ģimenē. Miris 2007. gada 27. martā. |Mācījies Ēdoles pamatskolā. 1954. gadā sācis mācīties Kandavas Lauksaimniecības un mehanizācijas tehnikumā. Studējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. No 1963. gada pasniedzējs Kandavas Lauksaimniecības un mehanizācijas tehnikumā. Mācījis metālu tehnoloģiju, atslēdznieku darbu u.c. mācību priekšmetus. Neklātienē apguvis pedagoģiju Maskavā. No 1976. līdz 1989. gadam bijis direktora vietnieks praktiskajā apmācībā. Ervins Leonards Daugulis (1883 – 1943), militārais darbinieks, ērģelnieks, pašvaldības darbinieks. Dzimis 1883. gada 13. martā Cesvaines pagastā. Miris 1943. gada 8. maijā. 1905. gadā bijis Izborskas 177. kājnieku pulka karavīrs, no 1906. līdz 1907. gadam rezerves praporščiks. 1914. gadā bijis Oloņecas 14. kājnieku pulka virsnieks. 1916. gadā piekomandēts Valmieras latviešu strēlnieku bataljonam kā Ārrindas komandas priekšnieks. 1916. gadā apbalvots ar Sv. Annas ordeņa III šķiru ar šķēpiem un lentu. 1917. gadā paaugstināts par štāba kapteini. 1918. gadā atvaļināts. No 1919. gada bijis Cesvaines komandatūras virsnieks, no augusta – Rēzeknes kājnieku pulka virsnieku rezerves komandieris, vēlāk saimniecības rotas komandieris. No 1920. gada armijas štāba operatīvās daļas izlūkošanas nodaļas virsnieks, Liepājas kājnieku pulka virsnieks un robežsargu IV pulka virsnieks. 1921. gadā atvaļināts un dzīvojis Kandavas pagasta Rūmenē. Bijis ērģelnieks Kandavas baznīcā. No 1941. līdz 1943. gadam bijis Kandavas pilsētas galva. Apbalvots ar Sv. Vladimira IV šķiras ordeni ar šķēpiem un lentu, Sv. Annas ordeņa II šķiru ar šķēpiem, Sv. Staņislava ordeņa II šķiru ar šķēpiem, Sv. Staņislava ordeņa III šķiru ar šķēpiem un banti, Sv. Annas ordeņa IV šķiru. Ausma Endzele (1928), skolotāja. Dzimusi 1928. gada 14. martā Tukuma apriņķa Aizupes pagastā zemkopju ģimenē. Mācījusies Jaundziru pamatskolā, Zantes sešklasīgajā pamatskolā. 1948. gadā beigusi Tukuma vidusskolu (tag. E. Birznieka-Upīša pamatskola). No 1948. līdz 1956. gadam strādājusi Lamiņu septiņgadīgajā skolā par skolotāju. No 1956. līdz 1982. gadam skolotāja Zemītes pamatskolā, bijusi arī direktora vietniece mācību darbā un četrus gadus direktore. No 1962. līdz 1967. gadam studējusi V. Lāča Liepājas Pedagoģiskajā institūtā 1. – 3. klašu skolotāju specialitātē. 1982. gadā aizgājusi pensijā, bet vēl turpinājusi strādāt. Jānis Valdis Bekmanis (1893 – 1943), militārais darbinieks, skolotājs. Dzimis 1893. gada 15. martā Kandavas pagasta Daigones skolā skolotāja ģimenē. Miris 1943. gada 12. aprīlī. Mācījies Tukuma tirdzniecības skolā un Dubultu ģimnāzijā. Studējis tieslietas Šaņavska universitātē Maskavā. 1915. gada septembrī mobilizēts cara armijā un ieskaitīts 178. rezerves pulkā Staraja Rusā. No 1916. gada dienējis latviešu strēlnieku rezerves bataljonā. 1917. gadā beidzis Gatčinas praporščiku skolu. 1918. gadā atgriezies Latvijā un strādājis par skolotāju Kandavas pagastā. 1919. gadā iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. 1920. gadā par nopelniem brīvības cīņās apbalvots ar Lāčplēša kara ordeņa III šķiru. 1920. gadā paaugstināts par virsleitnantu, 1928. gadā - kapteini, 1940. gadā - pulkvežleitnantu. 1938. gadā piekomandēts aizsargu organizācijai, bijis 15. Liepājas aizsargu pulka komandiera palīgs. 1939. gadā iecelts par Liepājas un Aizputes apriņķu priekšnieku un attiecīgo pulku aizsargu komandieri. 1940. gadā atkomandēts uz 1. Liepājas kājnieku pulku. 1929. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiras ordeni, 1938. gadā - Viestura ordeņa IV šķiru. Apbalvots arī ar Aizsargu nopelnu krustu. 1941. gada 22. jūnijā apcietināts un izvests uz Novosibirskas cietumu. Velta Brūvere (1933), skolotāja. Dzimusi 1933. gada 24. martā  Jelgavā strādnieku ģimenē. Mācījusies vidusskolā Jelgavā. No 1947. līdz 1951. gadam mācījusies Jelgavas pedagoģiskajā skolā par pamatskolas skolotāju. No 1951. līdz 1954. gadam skolotāja Tukuma rajona Lazdu ciema pamatskolā. No 1954. līdz 1958. gadam skolotāja Irlavas vidusskolā. No 1958. līdz 1968. gadam skolotāja Kr. Barona astoņgadīgajā skolā. No 1968. līdz 1972. gadam skolotāja Auces vidusskolā. No 1972. līdz 1981. gadam skolotāja Kandavas vidusskolā. Vilis Mežals (1938), skolotājs. Dzimis 1938. gada 25. martā Rēzeknē skolotāju ģimenē.1955. gadā beidzis Rēzeknes 1. vidusskolu. 1960. gadā beidzis studijas LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā. No 1960. līdz 1963. gadam bijis skolotājs Gulbenes rajona Lejasciema vidusskolā. No 1963. līdz 1978. gadam vēstures pasniedzējs Aizupes meža tehnikumā. No 1978. gada pasniedzējs Kandavas sovhoztehnikumā.

Aprīlis

Staņislavs Klindžāns (1923 – 2012), sabiedriskais darbinieks, politiski represētais. Dzimis 1923. gada 4. aprīlī Preiļu rajona Siljāņu pagastā. Miris 2012. gada 16. septembrī Kandavā, apbedīts Baznīcas kapos. Bērnību pavadījis Dzirciema „Liepsalās”. Te pabeidzis pamatskolu. Vēlāk pabeidzis Kandavas valsts arodskolu metālapstrādes specialitātē. 1943. gadā iesaukts latviešu leģionā. 1944. gadā dezertējis, arestēts, aizsūtīts uz cietumu, bet vēlāk izsūtīts uz Vāciju, kur pierādījumu trūkumu dēļ ieskaitīts būvbataljonā. Bijis filtrācijas nometnē Belomoro kanālā, no kurienes atgriezies 1946. gadā. No 1946. līdz 1959. gadam bijis praktisko darbu meistars Kandavas Lauksaimniecības un mehanizācijas tehnikumā. No 1959. līdz 1972. gadam veicis dažādus dabus Kandavas inetrnātskolā. No 1964. gada Kandavas inetrnātskolas darbnīcas vadītājs, no 1972. gada direktora vietnieks saimniecības lietās. Strādājis arī Kandavas bērnu dārzā, Kandavas radiorūpnīcā. No 1970. gada Kandavas pilsētas DDP deputāts. 1983. gadā aizgājis pensijā. Bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks, ielu komitejas priekšsēdētājs, kārtības sargs, darbojies dramatiskajā kolektīvā. Ruta Veidemane (dz. Pētersone, 1933), valodniece, literatūras zinātniece un kritiķe, filozofijas zinātņu kandidāte (1968). Dzimusi 1933. gada 5. aprīlī Talsos dzelzceļnieku ģimenē. Mācījusies Stendes pamatskolā. 1951. gadā beigusi Kandavas vidusskolu. No 1953. līdz 1958. gadam studējusi P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē latviešu valodas un literatūras nodaļā. Strādājusi Latvijas Valsts izdevniecībā par redaktori. Studējusi aspirantūrā valodniecību. No 1967. līdz 1991. gadam strādājusi Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā par zinātnisko līdzstrādnieci. Aizstāvējusi zinātņu kandidāta disertāciju. Kopš 1978. gada Rakstnieku savienības biedre. Sarakstījusi grāmatas: „Latviešu valodas leksiskā sinonīmija” (1970), „Izteikt neizsakāmo. Lingvistiskā poētika” (1977). Publicējusi rakstus galvenokārt par latviešu dzejas problēmām. Recenzējusi dzejoļu krājumus. Iveta Piese (dz. Saleniece, 1963), matemātiķe-pasniedzēja. Dzimusi 1963. gada 7. aprīlī Bauskas rajona Kurmenes pagastā agronoma un grāmatvedes ģimenē. No 1971. līdz 1978. gadam mācījusies Kurmenes astoņgadīgajā skolā, bet no 1978. līdz 1981. gadam – Skrīveru A. Upīša vidusskolā. . No 1981. līdz 1986. gadam studējusi P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes matemātikas specialitātē. No 1986. līdz 1990. gadam strādājusi Kandavas Lauksaimniecības tehnikumā par matemātikas pasniedzēju. No 1990. līdz 1992. gadam bijusi Kandavas pilsētas izpildkomitejas tehniskā sekretāre. No 1992. līdz 2000. gadam bērnu preču veikala “Mārtiņš” īpašniece un vadītāja. No 2000. līdz 2003. gadam Kandavas novada muzeja direktore. No 2003. līdz 2007. gadam Kandavas Tūrisma informācijas centra vadītāja. No 2007. līdz 2009. gadam biedrības “Abavas ielejas attīstības centrs” izpilddirektore. No 2005. gada kompānijas Vision Internacional People Group dzīves kvalitātes konsultante. No 2009. gada biedrības “Abavas ielejas attīstības centrs” valdes priekšsēdētāja. No 2011. līdz 2012. gadam bijusi Latvijas Piļu un muižu asociācijas izpilddirektore. Pieredzējusi projektu vadītāja un realizētāja, gide tūristu grupu vadīšanā Latvijā un Eiropā. Alfrēds Brauns (1918 – 1997), skolotājs. Dzimis 1918. gada 10. aprīlī Rīgā pastnieka ģimenē. Miris 1997. gada 22. februārī. 1932. gadā beidzis Rīgas 33. pamatskolu, bet 1938. gadā -  Rīgas skolotāju institūtu. Pirmā darba vieta - Irlavas nepilngadīgo kolonijā. 1940. gadā sācis strādāt par skolotāju Tukuma apriņķa skolās. Vācu okupācijas laikā strādājis par skolotāju Smārdes pagasta Ozolnieku pamatskolā. 1943. gadā iesaukts latviešu leģionā, pie Ļeņingradas apsaldējis kājas un pēc tam nokļuvis Jelgavas kara orķestrī. 1944. gada vasarā dezertējis, bet nodots un bijis vācu soda nometnē Dancigerā, no kurienes aizsūtīts uz Poliju. 1945. gadā atvests atpakaļ uz Kurzemi. No 1945. līdz 1946. gadam  bijis filtrācijas nometnē Gruzijā, Kutaisi pilsētā. Pēc atgriešanās no 1946. gada rudens strādājis par skolotāju Cēres pamatskolā, bet no 1947. gada arī par  mācību daļas vadītāju. 1955. gadā iecelts par Cēres pamatskolas direktora v. i. 1957. gadā pārcelts uz Kandavas internātskolu par audzinātāju, bet sakarā ar internātskolas neatvēršanu pārcelts par skolotāja v.i. Variebas septiņgadīgajā skolā, bet vēlāk par skolotāja v.i. Sabiles vidusskolā. No 1958. līdz 1968. gadam bijis skolotājs  Kandavas internātskolā. 1968. gadā pārgājis strādāt uz Kandavas lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumu, bijis arī pašdarbības pulciņa vadītājs. 1961. gadā apbalvots ar krūšu nozīmi „Teicamnieks izglītības darbā”. Viktors Naļivaiko (1928), skolotājs, padomju un pašvaldības darbinieks. Dzimis 1928. gada 22. aprīlī Ludzas apriņķa Kārsavas pagasta  Lemešovā. Līdz 1941. gadam mācījies Naglānu pamatskolā. Sākoties Otrajam pasaules karam, kopā ar vecākiem evakuējies uz Čkalova apgabalu, kur strādājis kolhozā par ganu. No 1943. līdz 1945. gadam mācījies Čeļabinskas arodskolā Nr. 2. 1945. gadā atbraucis uz Latviju un iestājies Rīgā arodskolā NR. 9, kuru tajā pašā gadā beidzis. No 1945. līdz 1947. gadam bijis strādnieks VEF. No 1947. līdz 1949. gadam mācījies Malnavas lauksaimniecības tehnikumā. No 1949. līdz 1955. gadam bijis valsts drošības komitejas darbinieks. No 1956. gadā no  marta līdz maijam bijis strādnieks Rīgas vagonu rūpnīcā. No 1956. līdz 1957. gadam bijis Latvijas komunistiskās partijas Balvu rajona komitejas instruktors. No 1957. līdz 1959. gadam lauksaimniecības arteļa  „Uzvara” priekšsēdētājs. No 1959. līdz 1962. gadam Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas  Rīgas padomju un partijas skolas klausītājs. No 1962. līdz 1967. gadam mācījies Padomju savienības komunistiskās partijas Centrālās komitejas augstākajā neklātienes partijas skolā Maskavā. No 1962. līdz 1964. gadam bijis Madonas rajona lauksaimniecības arteļa „Vienība” priekšsēdētājs. 1964. gadā no februāra līdz augsutam Liezēres astoņgadīgās skolas skolotājs. 1964. gadā no septembra līdz decembrim Latvijas komunistiskās aprtijas Cēsu rajona komitejas instruktors. No 1964. līdz 1967. gadam padomju saimniecības  „Skujene” partijas pirmorganizācijas sekretārs. No 1967. līdz 1971. gadam Limbažu rajona zvejnieku arteļa „Brīvais vilnis” priekšsēdētāja vietnieks. No 1971. līdz 1972. gadam skolotājs Limbažu rajona Mērnieku astoņgadīgajā skolā. No 1972. līdz 1973. gadam Mērnieku astoņgadīgās skolas direktors. No 1973. līdz 1975. gadam Salacgrīvas zivju konservu kombināta strādnieks. 1975. gadā no marta līdz augsutam padomju saimniecības  „Umurga” partijas pirmorganizācijas sekretārs. No 1975. gada Tukuma rajona kolhoza „Zemīte” priekšsēdētāja vietnieks. Austra Valbe (1908 - 2008), skolotāja. Dzimusi 1908. gada 25. aprīlī  Grenču pagasta „Kalna Bauskos”. Mirusi 2008. gada 27. oktobrī Rīgā. Beigusi Grenču pagasta skolu, pēc tam Jelgavas skolotāju institūtu. Sākusi strādāt Praviņu pamatskolā. No 1947. līdz 1963. gadam Tumes pamatskolas skolotāja. 1963. gadā pavadīta pensijā. Vēlāk dzīvojusi Rīgā. Gunta Šmite (dz. Raituma, 1943), skolotāja. Dzimusi 1943. gada 29. aprīlī Rīgā. 1943. gadā ar ģimeni pārcēlusies uz Tukuma rajona Matkuli pie mātes vecākiem. 1957. gadā beigusi Matkules pamatskolu, bet 1961. gadā – Kandavas vidusskolu. No 1962. līdz 1967. gadam studējusi LVU Svešvalodu fakultātē. No 1967. līdz 1968. gadam bijusi skolotāja Zelmeņa pamatskolā, bet no 1967. līdz 1969. gadam – Tukuma E. Birznieka-Upīša pamatskolā. Bijusi skolotāja Tukuma 2. vidusskolā. No 1982. gada strādājusi par skolu inspektori Tukuma rajona tautas izglītības nodaļā. Vēlāk pārcēlusies uz Matkuli un strādājusi Matkules pamatskolā. Fricis Birkenšteins (1888 – 1941), militārais darbinieks, skolotājs, politiķis.  Dzimis 1888. gada 30. aprīlī Kandavas pagasta Daigones „Kažociņos” lauksaimnieka ģimenē. Miris 1941. gada 1. novembrī izsūtījumā Soļikamskā soda nometnē. Beidzis Ivanovovozņesenskas reālskolu, 1913. gadā - Kijevas komercinstitūtu . Strādājis par skolotāju Tukuma apriņķī un Narvā. 1915. gada februārī mobilizēts armijā un ieskaitīts 50. rezerves bataljonā. 1915. gada aprīlī iestājies 2. Kijevas praporščiku skolā. Dienējis 173. rezerves bataljonā Daugavpilī. No 1915. gada novembra virsnieks 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlākajā pulkā). No 1916. līdz 1917. gadam uzdienējis no podporučika līdz štābkapteinim. No 1917. gada rotas komandieris, bataljona komandieris, Latvijas strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomitejas (Iskolastrela) loceklis. 1917. gada decembrī atvaļināts kā skolotājs, strādājis Narvā. No 1918. gada galvenais grāmatvedis Narvas kredītbankā. 1918. gada decembrī atgriezies Latvijā. Dzīvojis pie vecākiem Kandavas pagastā. No 1919. gada marta kapteinis Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos; ieskaitīts Apsardzības ministrijas Ģenerālštāba daļā Liepājā kā Juridiskās nodaļas priekšnieks. Kaujās ar bermontiešiem 1919. gada oktobrī Virsnieku rotas komandiera palīgs. No 1920. gada jūnija Kara tiesas prokurora biedra vietas izpildītājs, no jūlija Kara tiesas tiesnesis. 1920. gadā ieguvis pulkvežleitnanta pakāpi, bet 1925. gadā pulkveža pakāpi. No 1920. gada augusta Kara tiesas priekšsēdētājs. No 1924.gada janvāra līdz 1927. gada jūlijam Latvijas Republikas kara ministrs Latvijas astotajā valdībā. Izstājies no valdības, strādājis par Kara ministrijas Kara tiesu pārvaldes priekšnieku un kara virspadomnieka palīgu. 1926. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru. Kopš 1928. gada bija Kara virstiesas (vēlākās Armijas) priekšsēdētājs. 1934. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru. Apbalvots arī ar Latvijas Viestura ordeņa II šķiru, Krievijas Sv. Staņislava ordeņa III šķiru, Krievijas Sv. Annas ordeņa III šķiru. 1940.gada oktobrī atvaļināts. 1941. gada 14. jūnijā kopā ar ģimeni arestēts.

Maijs

Žanis Ozoliņš (1928), skolotājs. Dzimis 1928. gada 4. maijā Kabiles pagasta „Nikās” nomnieka ģiemnē. Mācījies Vānes pamatskolā, otro klasi pabeidzis Matkules pagasta skolā. Vēlāk vecāki atkal pārcēlušies uz Vānes pagastu. 1940. gadā vecākiem piešķirta zeme Vānes pagastā. Otrā pasaules kara laikā pārcēlušies uz Aizupes pagasta „Stuķatiem”. 1943. gadā pabeidzis Vānes pamatskolu, bet 1949. gadā – Tukuma vidusskolu. 1949. gadā sācis strādāt Variebas pamatskolā par fiziskās audzināšanas skolotāju. Bijis aktīvs komjaunietis un Aizupes paagsta komjaunatnes komitejas sekretārs. Gustavs Mahts (1898 - ?), notariāta darbinieks. Dzimis 1898. gada 13. maijā Kalnmuižas dzirnavā pie Imulas. No 1910. līdz 1914. gadam apmeklējis Tukuma pilsētas skolu. Kādu laiku bijis notariāta darbinieks notāra Magnusa kantorī Daugavpilī, tad pārgājis uz Padomju Krieviju un darbojies Simferopolē „Torgsina” organizācijā. Jūlijs Flugins (1898 – 1981), skolotājs, publicists.  Dzimis 1898. gada 14. maijā Grenču pagastā. Miris 1981. gada 17. martā Rīgā. 1923. gadā beidzis Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultāti. No 1927. līdz 1928. gadam  studējis Hamburgā, Vācijā. Bijis docētājs Rīgas Tautas augstskolā un Valsts centrālajā pedagoģiskajā institūtā, skolotājs Jelgavas 2. vidusskolā. No 1940. līdz 1941. gadam bijis Jelgavas skolotāju institūta direktors. No 1945. līdz 1958. gadam Rīgas Pedagoģiskā institūta docētājs. Publicējis rakstus par pedagoģijas jautājumiem, propagandējis padomju pedagoga A. Makarenko atziņas. Maija Laukmane (1953), bibliotekāre, dzejniece. Dzimusi 1953. gada 17. maijā Kandavā strādnieku ģimenē. No 1960. līdz 1971. gadam mācījusies Kandavas vidusskolā. No 1971. līdz 1973. gadam mācījusies Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma Bibliotēku darba nodaļā. No 1973. gada strādā Talsu bērnu bibliotēkā par lasītavas vadītāju. No 1991. gada Talsu novada literātu apvienības vadītāja. No 1993. gada literāro stundu organizatore Talsu vidusskolās. No 1998. gada Talsu 2. vidusskolas literārās studijas vadītāja. No 1996. gada Talsu tautas nama jauniešu teātra „Jandāls” un bērnu fantāzijas studijas „Sprakšķi” režisore. Iznākuši dzejoļu krājumi : „Vārdos nepasakāmais” (1999), „Plaukstiņpolka ar likteni” (2000), „Naktsputni” (2002), „Zīmējumi mākoņos” (2003), „Es kļūstu upe” (2004), „Visādi vēji” (2004), „Putnu pilnas palodzes” (2005), „Pasacīšu, bet klusu” (PIC, 2007), „Drupačiņas sētas baložiem” (2006), „Putnu ceļi neapledo” (2006), „Gaisma nedara sāpes” (PIC, 2006), „Sirds bez žoga” (PIC, 2007), „Pieskarties bezgalībai” (apgāds „Annele”, 2008), „Pakāpnēm no jūras” (apgāds „Jumava”, 2008), „Izsapņotie sniegi” (Talsu tipogrāfija, 2008), „Sarkans magoņu lauks” (apgāds „Jumava”, 2008). Iznākušas grāmatas bērniem: „Āboli bolās” (PIC, 2004), „Lietutiņš taisa jokus” (apgāds „Garā pupa”, 2004), „Vējš apmet kūleni” (apgāds „Garā pupa”, 2005), „Skolas soma nelabā omā” (PIC, 2006), „Karūsa ķemmē ūsas” (apgāds „Garā pupa”, 2007). Darbojusies arī publicistikā. Sastādījusi Talsu 2. vidusskolas skolēnu literārās jaunrades krājumus „Vārda lidojums” (1998), „Kad cirvja kātam plaukst lapas” (1999), „Pieclapītē ielido sapnis” u.c. Sastādījusi Talsu novada literātu dzejas izlases „Ābeļziedu pilsēta” (1996), „Mani kaķi ir zaļi” (2003), „Laiks kā pulkstenis tikšķ” (2007) u.c. No 2002. gada Rakstnieku savienības biedre. 2003. gadā ieguvusi pirmo vietu dzejā Ojāra Vācieša 70 gadu jubilejai veltītā literārās jaunrades konkursā ar dzejoļu krājumu bērniem „Katram savs darāmais”. 2005. gadā saņēmusi Pastariņa prēmiju par spilgtu debiju dzejā bērniem. 2007. gadā DELFI lasītāju balsojumā grāmata „Sirds bez žoga” saņēmusi atzinību par gada labāko dzejas grāmatu. 2007. gadā dzejas balva „Gada uguns dzejā”. Arturs Vaidziņš (1923), mākslas zinātnieks, skolotājs, sabiedriskais darbinieks. Dzimis 1923. gada 19. maijā  Sēlijā. Pēc Priekuļu lauksaimniecības skolas beigšanas strādājis Saukas pagasta Ķesteru pamatskolā. 1943. gadā iesaukts leģionā. 1945. gadā apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu. No 1945. līdz 1947. gadam darbojies Valsts Ceļojošajā teātrī kā aktieris un režisora palīgs. Strādājis skolās Zilupē, Neretā, Jaunpils vidusskolā, Kandavas internātskolā. No 1947. līdz 1951. gadam studējis P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes  Filoloģijas fakultātē un no 1960. līdz 1965. gadam T. Zaļkalna  Latvijas Mākslas akadēmijā. No 1963. līdz 1971. gadam strādājis Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejā. Visu mūžu aizrāvies ar filatēliju, nodarbojies ar filmēšanu. Benigna Šteina (1898 - ?), skolotāja. Dzimusi 1898. gada 28. maijā Kandavā. 1915. gadā beigusi Horna privāto skolu Tērbatā. No 1916. līdz 1918. gadam apmeklējusi vācu skolotāju sagatavošanas kursus Jelgavā, 1918. gadā – kursus Liepājā un 1922. gadā izturējusi pārbaudījumu latviešu valodas, Latvijas vēstures un Latvijas ģeogrāfijas skolotājas tiesību iegūšanai vācu pamatskolās. No 1918. gada oktobra līdz decembrim bijusi skolotāja Talsu tautskolā. No 1921. gada skolotāja Kandavas vācu vecāku savienības pamatskolā. 1926. gadā beigusi vingrošanas skolotāju kursus Cēsīs un rokdarbu skolotāju papildus kursus. 1928. gadā apmeklējusi skolotāju botānikas un vēstures kursus Cēsīs. Smaida Viļķena (dz. Frīdenberga, 1928), feldšere, audēja. Dzimusi 1928. gada 30. maijā Talsu apriņķa Lībagu pagasta „Kārkliņos”. Mācījusies Kandavas K. Mīlenbaha pamatskolā. Atnākusi strādāt uz Kandavas slimnīcu par sanitāri. Vēlāk mācījusies Talsu vidusskolā un māsu skolā. 1947. gadā beigusi māsu skolu un atnākusi strādāt uz Kandavas slimnīcu. No 1947. līdz 1951. gadam strādājusi leprozorijā. Līdz 1966. gadam strādājusi Kandavas slimnīcā par virsmāsu. 1959. gadā beigusi Rīgas 2. medicīnas skolas feldšeru nodaļu. Strādājusi gan ķirurģijas, terapijas nodaļās, bijusi arī vecmāte un feldšere. 1983. gadā aizgājusi pensijā. 20. gs. 70. gados darbojusies Kandavas audēju pulciņā, bijusi tā vadītāja. 1977. gada 17. decembrī ieguvusi Tautas daiļamata meistares nosaukumu. Piedalījusies izstādēs gan Kandavā, gan republikā.

Jūnijs

Ilgvars Brucis (1948), sabiedriskais darbinieks, atvaļināts policijas majors, SIA „Kurzemes cietokšņa muzejs” īpašnieks. Dzimis 1948. gada 7. jūnijā Zantes pagasta „Zvirgzdiņos” strādnieku ģimenē. 1955. gadā sācis mācīties Jaundziru pamatskolā, pēc tam mācības turpinājis Zemītes pamatskolā, Zantes vidusskolā, Tukuma E. Birznieka-Upīša 1. pamatskolā, Kandavas internātskolā, Saldus vidusskolā, Baldones vidusskolas Olaines neklātienes nodaļā. Paralēli mācībām neklātienē strādājis Rīgā Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF). No 1966. līdz 1967. gadam mācījies Rīgas 1. tehniskajā sakaru skolā un ieguvis radioelektrosakaru montiera 4. kategoriju. No 1967. līdz 1969. gadam dienējis Padomju armijā. No 1970. līdz 1973. gadam bijis elektriķis-inženieris padomju saimniecībā „Zante”. No 1973. līdz 1987. gadam bijis Tukuma rajona Iekšlietu daļas operatīvais darbinieks, tad līdz 1992. gadam Saldus rajona Iekšlietu daļas operatīvais darbinieks. Paralēli darbam beidzis studijas Minskas augstākajā milicijas skolā. No 1992. līdz 2008. gadam Zemessardzes vada komandieris. 1996. gadā Zantē atklājis Kurzemes cietokšņa muzeju. 2001. gadā saņēmis Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Goda zīmi par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā un Latvijas Republikas sauszemes spēku/zemessardzes komandiera I pakāpes Goda zīmi. 2003. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II pakāpes Goda zīmi un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.  2006. gadā saņēmis Latvijas Republikas Zemessardzes komandiera piemiņas medaļu „Zemessardzei 15 gadi”. 2008. gadā apbalvots ar Viestura ordeņa IV šķiru un Latvijas Republikas Zenessardzes komandiera III pakāpes medaļu „Par kalpošanu zemessardzei”.  2008. gadā Kurzemes cietokšņa muzejs iekļauts Eiropas kultūras mantojuma sarakstā „Neparastais kultūras mantojums”. 2010. gadā „2010. gada labākie tūrisma uzņēmumi un objekti Kurzemē” uzvarējis nominācijā „Dižā kolekcija Kurzemē”. Laima Līvena (īst.v. Laimdota Līvena, 1943 – 2006), dzejniece. Dzimusi 1943. gada 9. jūnijā Kandavas pagasta „Mežgravās” skolotāju ģimenē. Mirusi 2006. gadā. 1964. gadā beigusi Saldus zooveterinārijas tehnikumu, bet 1972. gadā neklātienē M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā. No 1964. gada līdz 1965. gadam strādājusi par zootehniķi Kuldīgas rajonā. Kopš 1965. gada dzīvojusi Rīgā. Strādājusi dažādus darbus. No 1976. līdz 1978. gadam bijusi arī tulkotāja laikrakstā „Tekstilnieks”, no 1970. līdz 1972. gadam un no 1981. līdz 1989. gadam bijusi literārā konsultante laikrakstā „Padomju Jaunatne”. No 1989. līdz 1991. gadam bijusi izdevniecības „Liesma” redaktore. Kopš 1968. gada bijusi Rakstnieku savienības biedre. Latvijas PEN kluba biedre, Rīgas nodaļas priekšsēdētāja vietniece. 1964. gadā sākusi publicēties ar dzejoļu kopu Saldus rajona laikrakstā “Padomju Zeme”. Iznākuši arī viņas vairāki dzejoļu krājumi:. „Caur ziemas dienām” (1967), „Diena” (1974), “Zem klajas debesss” (1981), „Pacelt no zemes vārdu” (1987). Atdzejojusi arī no gruzīnu un lietuviešu valodas. Lija Kronberga (prec. Švābe, 1918 - ?), dzejniece, vēsturniece. Dzimusi 1918. gada 17. jūnijā Rīgā lauksaimnieka ģimenē. Dzīvojusi Tukuma apriņķa Grenčos. No 1938. līdz 1940. gadam studējusi Latvijas Universitātē vēsturi, no 1942. līdz 1944. gadam baltu filoloģiju. 1945. gada martā emigrējusi uz Zviedriju. No 1949. līdz 1955. gadam bijusi Stokholmā izdotās „Latvju enciklopēdijas” redakcijas sekretāre; 1962. gadā rediģejusi šīs enciklopēdijas papildinājumu sējumu. No 1954. līdz 1958. gadam studējusi Stokholmas universitātē vēsturi, valsts zinības, arheoloģiju, iegūstot filozofijas kandidāta grādu. 1973. gadā ieguvusi filozofijas licenciāta grādu vēsturē. 20. gadsimta 60. – 80. gados publicējusi zinātniskos rakstus par Latvijas viduslaiku un 17. gadsimta vēsturi zviedru un latviešu valodās. 1942. gadā pirmo dzejoli „Jūra” publicējusi žurnālā „Latvju Mēnešraksts” 1953. gadā sastādījusi latviešu bērnu dzejas antoloģiju „Runča vezums”. Regulāri publicējusi dzejoļus žurnālā „Ceļa Zīmes” un laikrakstā „Latvju Ziņas”. 1962. gadā plaša dzejoļu kopa antoloģijā „Dzejas un sejas”. Emīlija Lūkase (1908 - 2008), skolotāja. Dzimusi 1908. gada 17. jūnijā. Mirusi 2008. gada 1. oktobrī, apbedīta Jaunkandavas kapos. 1928. gadā beigusi Daugavpils skolotāju institūtu. Pirmā darba vieta Ķemeru pilsētas pamastkolā. No 1947. gada strādājusi Matkules pamatskolā par angļu valodas skolotāju. Bijusi ilggadēja dramatiskā kolektīva režisore. Apbalvota ar krūšu nozīmi „Teicamnieks tautas izglītības darbā”.. No 1951. gada bijusi Matkules pamatskolas mācību daļas vadītāja. Andris Aleksīns (1953), ārsts. Dzimis 1953. gada 24. jūnijā Rīgā. 1971. gadā beidzis Rīgas 49. vidusskolu, 1977. gadā - Rīgas Medicīnas institūtu, 1978. gadā – turpat internatūru. No 1977. līdz 1978. gadam strādājis par ārstu Latvijas Centrālā Baseina slimnīcā. Līdz 1980. gadam strādājis par kuģa ārstu. 1980. gadā pārcēlies uz Kandavu. Strādājis par iecirkņa terapeitu, no 1981. gada - galveno ārstu Kandavas slimnīcā. Kandavas novada domes deputāts. 1998. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes Goda zīmi. No 2002. gada 7. februāra līdz 2002. gada 8. novembrim bijis Kandavas novada domes priekšsēdētājs. No 2006. gada Tukuma rajona padomes aģentūras „Tukuma slimnīca” Kandavas filiāles vadītājs, ar 2007. gadu aģentūras „Tukuma slimnīca” galvenais ārsts. Ludvigs Eihenbergs (1878 - ?), skolotājs, grāmatvedis. Dzimis 1878. gada 29. jūnijā Grenču pagastā skolotāja un lauksaimnieka ģimenē. Mācījies Irlavas skolotāju seminārā. Bijis Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības virsgrāmatvedis. Apbalvots ar Atzinības krustu. Artūrs Vecis (1928 – 2006), kokgriezējs. Dzimis 1928. gada 29. jūnijā Arhangeļskas rajona latviešu ciemā Baškīrijā lauksaimnieka un mednieka ģimenē. Miris 2006. gada 18. septembrī Kandavā, apbedīts Jaunkandavas kapos. Mācījies vietējā skolā. 1942. gadā sācis strādāt vietējā kokapstrādes artelī “IREK”. Kokgriešanu iemācījies pašmācības ceļā pie vectēva Augusta. 1946. gadā, bēgot no represijām, atgriezušies Latvijā – pie radiem Kandavā. Iesaukts padomju armijā, dienējis Ufā. 1953. gadā, atgriezies no armijas, sācis strādāt Kandavas patērētāju biedrību savienībā. 1957. gadā sācis strādāt Kandavas Remontu un celtniecības kantorī par galdnieku, vēlāk bijis namdaris lauku celtniecības iecirknī un Kandavas starpnozaru celtniecības organizācijā. 1962. gadā iecelts par darbnīcas vadītāju Kandavas vidusskolā. Bijis galdnieks galdniecībā “Priedaine”, kur sācis izmēģināt dažādu suvenīru gatavošanu. Šajā laikā pabeidzis mācības Kandavas vakarskolā. Lai papildinātu zināšanas koktēlniecībā, stažējies pie koktēlnieka, Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas pasniedzēja Voldemāra Tiltiņa. 1976. gadā pārgājis darbā Tukuma rajona patērētāju biedrību savienības sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu apvienībā par santehniķi. 1992. gadā aizgājis pensijā. Piedalījies lietišķās mākslas izstādēs Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejā, Talsu novadpētniecības un mākslas muzejā, Rīgā izstādēs Dziesmu un deju svētku laikā Mežaparkā. Darbi izstādīti arī ārzemēs. 1975. gadā ieguvis Tautas daiļamata meistara nosaukumu. 1999. gadā viņa izgatavotais Kandavas pilsētas ģerbonis uzdāvināts valsts prezidentei Vairai Vīķei Freibergai vizītes laikā Kandavā.

Jūlijs

Jānis Pumpītis (1883 – 1950), skolotājs. Dzimis 1883. gada 6. jūlijā Alūksnes apriņķa Alsviķu pagastā. Miris 1950. gada 23. oktobrī Kandavā, apbedīts Rīgā. Beidzis Pleskavas skolotāju semināru, Pēterburgas skolotāju institūtu. Sācis studijas Pēterburgas komercinstitūtā. Beidzis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultāti un vēlāk ieguvis tautsaimniecības maģistra grādu. Strādājis par tautskolotāju skolotāju sagatavošanas kursos, tautskolu inspektoru, par tautskolu inspektora biedru, kā arī Izglītības ministrijas Skolu departamentā, kur bijis tautskolu direktora pirmais biedrs. 1927. gadā apbalvots ar IV pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni. No 1945. līdz 1947. un no 1947. līdz 1949. gadam bijis Kandavas Lauksaimniecības un mehanizācijas tehnikuma direktora vietnieks mācību darbā. Gunvaldis Šķēle (1948), radioinženieris, aktīvs pašdarbnieks. Dzimis 1948. gada 6. jūlijā Talsu rajona Ugāles ciema „Aplokos” meža tehniķa ģimenē. No 1956. līdz 1966. gadam mācījies Ugāles vidussksolā. No 1966. līdz 1971. gadam studējis Rīgas Politehniskajā institūtā Radiotehnikas un sakaru fakultātē. No 1971. līdz 1974. gadam strādājis Kandavas radiomezglu rūpnīcā. No 1974. līdz 1976. gadam bijis fizikas skolotājs Ugāles vidusskolā. No 1976. līdz 1977. gadam strādājis Republikāniskajā radioraidījumu, radiosakaru un televīzijas mezgla Kuldīgas cehā. 1977. gadā atsācis strādāt Kandavas radiorūpnīcā par radioaparātu laboratorijas priekšnieku. Jakobs Frīdrihs Sartorijs (1758 - 1830), mākslinieks, gleznotājs. Dzimis 1758. gada 22. jūlijā Ludvigsburā. Miris 1830. gada 22. decembrī Venstpilī. Studējis Tībingas universitātē, bet vēlāk pievērsies mākslai. Glezniecību mācījies Ludvigsburgā un Manheimā. Ap 1790. gadu pārcēlies uz Kurzemi. Ap 1790. līdz 1805. gadam Kandavā pastāvējusi viņa privātskola. 1805. gadā pārcēlies strādāt par skolotāju Ventspils apriņķa skolā. 1817. gadā bijis skolu inspektora vietas izpildītājs, bet no 1820. gada – Ventspils un Piltenes skolu inspektors. 1828. gadā aizgājis no darba slimības dēļ. Malvīne Strance (1898 - ?), skolotāja. Dzimusi 1898. gada 23. jūlijā Rīgā. 1920. gadā beigusi Dzeņa ģimnāziju. 1920. gadā ievēlēta par skolotāju Grenču pagasta skolā. Mācījusi krievu valodu, fizkultūru, arī matemātiku. Daudz laika veltījusi skolēnu pašdarbībai, iestudējusi lugas un pati gatavojusi izrāžu kostīmus. Grenču pamatskolā strādājusi līdz 1951. gadam. 1951. gadā aizgājusi pensijā. Rūdolfs Grigulis (1903 – 1997), zemūdenes „Ronis” galvenais mehāniķis, virsnieka vietnieks. Dzimis 1903. gada 31. jūlijā Sibīrijā, Omskas apgabalā. Miris 1997. gada 22. martā, apbedīts Kandavas pagasta Elku kapsētā. Skolā sācis mācīties Omskas septiņgadīgajā pareizticīgo ģimnāzijā. No 1919. gada līdz 1920. gadam mācījies lauksaimniecības skolā un apguvis būvniecības amatu prasmi. 1924. gadā kopā ar vecākiem atgriezies Latvijā. Tēvs sācis rentnieka gaitas Kalnamuižā. Dienējis Latvijas armijā, kur beidzis Flotes instruktoru skolu un ieguvis dīzeļu mehāniķa specialitāti. Piešķirta kaprāļa pakāpe un norīkojums dienestam uz zemūdenēm. 1926. gadā ieskaitīts virsdienestā. 1931. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa sudraba Goda zīmi. 1934. gadā atnākuši uz Kandavas pagasta Līgciema „Upaiņiem”. Brālis Ernests uzcēlis jaunu māju un atstājis nosaukumu „Upaiņi”, bet Rūdolfs vecajai mājai devis jaunu nosaukumu - „Roņi”. 1939. gadā apbalvots ar Viestura ordeņa zelta Goda zīmi. 1941. gadā uzņēmies pašaizsardzības grupas komandēšanu. Otrā pasaules kara laikā strādājis par tulku Talsu policijā un vadījis kuģu būves nodaļu Liepājā. 1946. gadā deportēts uz Sibīriju, kur pavadījis deviņus gadus.

Augusts

Jūlijs Ēriks Šmits (1888 – 1969), ārsts. Dzimis 1888. gada 3. augustā Limbažu apriņķa Ķirbižos (Vitrupē) muižas kalēja ģimenē. Miris 1969. gadā Kandavā, apbedīts Vimbužu kapos. Skolā sācis iet Liepupes draudzes skolā un Limbažu pilsētas skolā. Vēlāk ģimene pārcēlusies uz Rīgu, kur tēvs strādājis par kalēju rūpnīcā. 1901. gadā mācības turpinājis Rīgas-Petropavlovskas pilsētas skolā. Tad pārcēlies uz Odesu, kur vidējo izglītību ieguvis kā eksterns Kadetu korpusā. Sācis studijas Pēterpils Kalnu institūtā. Saslimis ar tuberkulozi un aizbraucis ārstēties uz Somiju, Šveici (Davosu). Lozannā sācis studēt medicīnu. Pirmā pasaules kara laikā atradies Ziemeļkaukāzā. 1921. gadā atgriezies Latvijā, turpinājis studijas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, kuru beidzis 1926. gadā. Bijis ārsts Priekulē. Sieva kandavniece. Pēc pārcelšanās uz Kandavu bijis ginekologs, terapeits, infekcijas nodaļas vadītājs. Pārvaldījis latīņu, franču, vācu, angļu, krievu valodas. Spējis sazināties arī spāņu un itāļu valodas. Ints Leitarts (1953), skolotājs, pašvaldības darbinieks. Dzimis 1953. gada 3. augustā Cēres pagasta „Bandeniekos” kolhoznieka un skolotājas ģimenē. 1959. gadā sācis mācīties Zentenes astoņgadīgajā skolā. No 1960. līdz 1968. gadam mācījies Cēres pamatskolā. No 1968. līdz 1971. gadam mācījies Talsu vidusskolā. No 1971. gada skolotājs Talsu rajona Upesgrīvas palīgskolā. No 1971. līdz 1973. gadam dienējis Padomju armijā. No 1974. līdz 1979. gadam studējis V. Lāča Liepājas Pedagoģiskajā institūtā defektoloģijas specialitātē. No 1973. līdz 1985. gadam strādājis Dzirciema internātpalīgskolā par audzinātāju un direkora vietnieku mācību darbā. No 1985. līdz 1987. gadam bijis izsūtīts uz Mogiļevu. No 1987. līdz 1989. gadam Iļjiča v.n. kolhozā strādājis apr mežstrādnieku. 1989. gadā, dibinoties kopsaimniecībai „Cēre”, kļuvis apr kokapstrādes ceha vadītāju. No 1991. gada kopsaimniecības „Cēre” valdes priekšsēdētājs, no 1992. gada – paju sabiedrības „Cēre” valdes priekšsēdētājs. 1994. gadā pēc paju sabiedrības „Cēre” likvidācijas bijis Cēres pašvaldības uzņēmuma „Cēre” direktors, kokapstrādes uzņēmuma strādnieks un pastnieks. 1994. gadā beidzis Rīgas Biznesa skolu kā biznesa speciālists. 1996. gadā sācis strādāt par zemes komisijas priekšsēdētāju Cēres pagastā, bet no 1997. gada – par zemes komisijas priekšsēdētāju un zemes dienesta inspektoru. 1998. gadā sācis strādāt par Kandaavs novada sociālās palīdzības centra vadītāju. No 2007. līdz 2009. gadam studējis Rīgas Stradiņa universitātē Sociālā darba maģistratūrā un ieguvis sociālā darba maģistra grādu. 2010. gadā 1979. gadā iegūtā augstākā izglītība pielīdzināta maģistra grādam. No 2010. līdz 2012. gada turpinājis studijas doktorantūrā Rīgas Stradiņa universitātē. Ingeborga Stella Krustkalne (dz. Holberga, 1933), skolotāja, literāte. Dzimusi 1933. gada 24. augustā Rīgā pavāra un restorāna „Esplanāde” līdzīpašnieka Gustava Holberga ģimenē. Sākusi mācīties E. Vīgnera muzikālajā bērnu dārzā Rīgā. No 1941. līdz 1948. gadam mācījusies V. Zālīša 1. pamatskolā. 1952. gadā beigusi Rīgas 3. vidusskolu. Studējusi LU Filoloģijas fakultātē kopā ar O. Vācieti, J. Plotnieku un M. Bārbali. Vasarās piedalījusies folkloras ekspedīcijās. Ar literāro darbību sākusi nodarboties jau skolas laikā. Pirmā darba vieta bijusi Rucavas vidusskola, kur nostrādājusi divus gadus. Tad atgriezusies Rīgā un no 1959. līdz 1964. gadam bijusi finieru rūpnīcas „Latvijas bērzs” bibliotēkas vadītāja. Īsu laiku strādājusi arī Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā par audzinātāju. Dzīvokļa šaurības dēļ nolēmusi strādāt provincē un pārcēlusies uz Nīkrāces pamatskolu. No 1966. līdz 1973. gadam bijusi angļu valodas skolotāja Snēpeles pamatskolā, bet no 1973. līdz 1992. gadam Grenču pamatskolas latviešu valodas, zīmēšanas un rasēšanas skolotāja. Vadījusi dramatisko kolektīvu, pati sacerējusi ludziņas. Periodikā sākusi publicēties no 1982. gada. Par stāstu „Māsiņas” žurnālā „Skola un Ģimene” īso stāstu konkursā ieguvusi 2. vietu. Ludziņa „Sakņu dārza sargs” ievietota Zvaigznes ABC 1997. gadā izdotajā īslugu krājumā „Mušmirēns”, bet „Ziemassvētku dāvana” 1998. gadā izdotajā īslugu krājumā „Ziemassvētku dāvana”. 2000. gadā izdevusi stāstu krājumu „Baltais margrietiņu lauks”, 2002. gadā romānu „Ilma”, bet 2009. gadā – romānu “Folkloriste”. Leonīds Brombergs (1913 – 1972), policists, sportists. Dzimis 1913. gada 31. augustā Kandavas pagasta „Urļos” pasta ierēdņa ģimenē. Miris 1972. gadā. Mācīties sācis Aizdzires pamatskolā. 1927. gadā beidzis Kandavas pamatskolu. Mācījies Rīgā ģimnāzijā un studējis Latvijas Universitātē. Bijis korporācijas „Fraternitas Livonica” loceklis. Universitāti nebeidzis, sācis strādāt policijā. Iecelts par Rīgas pilsētas prefektūras 12. policijas iecirkņa vecāko uzraugu. 1939. gadā bijis Latvijas meistars diska mešanā. Otrā pasaules kara laikā bijis latviešu leģionāru rindās. 1945. gadā ar motorlaivu „Līgo” nonācis Gotlandē, Zviedrijā. 1948. gadā uzņēmis sakarus ar ASV izlūkdienestu un 1950. gadā kļuvis par štata instruktoru izlūku sagatavošanas skolā Rietumvācijā. Vēlāk pārcelts uz ASV, kur pats gatavojies izlūka darbībai. 1954. gadā nolaidies ar izpletni Ķemeru tuvumā, aizturēts un arestēts. Piekritis sadarboties ar čeku. 1956. gadā, kad vairs čekai nebijis vajadzīgs, arestēts, un sarīkota tiesas prāva. Piespriests nāves sods, kurš tomēr aizstāts ar 25 gadiem apcietinājumā. Sodu izcietis Mordvijā.

Septembris

Augusts Kreplins (1873 - ?), ierēdnis. Dzimis 1873. gada 1. septembrī Grenču pagasta „Kluiganos” lauksaimnieka ģimenē. Mācījies Vinšeņķu, vēlāk Grenču pagastskolās. Beidzis Tukuma pilsētas skolu, Jelgavas reālskolu un Rīgas Politehniskā institūta komercnodaļu. No 1899. gada strādājis 2. Rīgas savstarpējā kredītsabiedrībā. Kopš 1912. gada bijis tās direktors-rīkotājs. Bijis Latvijas amatnieku krājaizdevu sabiedrības valdes loceklis. 1933. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru. Kārlis Priede (1908 – 1969), kultūras darbinieks. Dzimis 1908. gada 15. septembrī Pūres pagastā. Miris 1969. gadā, apbedīts Kandavā, Jaunkandavas kapos. Mācījies Kandavas apvienotajā pamatskolā. Nodarbojies ar grodu liešanu un aku ierīkošanu. 1940. gadā pārcēlies uz Talsiem un iesaistījies milicijas darbā. 1941. gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, devies karā, kritis gūstā, bijis Salaspils koncentrācijas nometnē, bet vēlāk – Bergenbelzenā, Vācijā. Atgriezies mājās un sācis strādāt Kandavas kultūras namā par direktoru, bet vēlāk par kinoteātra direktoru un komunālā uzņēmuma vadītāju. Valija Leitarte (dz. Vāciete, 1908 - 1990), skolotāja. Dzimusi 1908. gada 20. septembrī Milzkalnē. Mirusi 1990. gada 12. aprīlī, apbedīta Rēzes kapos. 1932. gadā vecāki Lība un Janis Vācieši pārdevuši māju Tukumā un nopirkuši saimniecību - Cēres pagasta „Bandeniekus”. Mācījusies pamatskolā, vēlāk - Tukuma ģimnāzijā. J. Plauža sarakstītajā grāmatā „Ģimnāzisti” izmantota kā prototips Alijas tēlā.  No 1945. gada skolotāja Cēres pamatskolā. 1953. gadā beigusi Valsts Rīgas skolotāju institūta Latviešu valodas un literatūras fakultāti. 1967. gadā no darba skolā aizgājusi un līdz 1987. gadam darbojusies Iļjiča v.n. kolhoza revīzijas komisijā kā tās priekšsēdētāja.

Oktobris

Sergejs Semēvics (1908 – 1977), inženieris, metālapstrādes meistars. Dzimis 1908. gada 8. oktobrī Jelgavā. Miris 1977. gada 18. novembrī, apbedīts Jaunkandavas kapos. Pēc pamatskolas beigšanas kā eksterns beidzis Jelgavas valsts arodskolu un ieguvis augstāko kategoriju metālapstrādē. Iekārtojis savu  mehānisko darbnīcu. Pašmācības ceļā apguvis augstāko matemātiku un inženiera izglītības pamatus. 1945. gadā  ar visām mašīnām pārcēlies uz Kandavu un sācis strādāt Kandavas sovhoztehnikumā par meistaru, mācījis atslēdznieka darbus, kalšanu un virpošanu. Kārlis Štāls (1893 – 1966), Pirmā pasaules kara dalībnieks, laukstrādnieks. Dzimis 1893. gada 13. oktobrī Zemītē. Miris 1966. gada oktobrī Zemītē. Apbedīts Zemītē, Pavārkalna kapos. Pamatskolas izglītība. 1915. gadā iesaukts cara armijā. Dienējis 27. artilērijas brigādē, pēc tam 7. rezerves artilērijas brigādē. No 1916. gada līdz 1918. gadam dienējis 167. pretaeroplānu baterijā. 1919. gadā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Smagi ievainots. 1920. gadā atvaļināts no armijas. Par varonību kaujās pie Rīgas 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Bijis jaunsaimnieks Zemītes pagasta „Burtniekos”. Pēc Otrā pasaules kara strādājis kolhozā „Zemīte” par zirgkopi. Fricis Mīlenbahs (1863 – 1933), skolotājs, teologs, sabiedriskais darbinieks. Dzimis 1863. gada 21. oktobrī Kandavas pagasta „Šķūtēs” mežsarga ģimenē. Miris 1933. gada 3. septembrī Rīgā. Beidzis Jelgavas ģimnāziju, bet 1891. gadā Tērbatas universitātes teoloģijas fakultāti. No 1892. līdz 1915. gadam strādājis Jelgavas ģimnāzijā par ticības mācības skolotāju. No 1905. līdz 1911. gadam bijis Jelgavas pilsētas domnieks. 1915. gadā kopā ar Jelgavas ģimnāziju evakuējies uz Taganrogu. 1918. gadā atgriezies Latvijā. Strādājis par skolotāju Valmierā. 1919. gadā bijis skolotājs V. Olava komercskolā  Rīgā. 1919. gadā Iekšlietu ministrijas uzdevumā organizējis Garīgo lietu pārvaldi un kļuvis par tās priekšnieku. No 1919. līdz 1922. gadam bijis docētājs Latvijas Unoversitātē  un bijis tās organizācijas padomes loceklis. Latviešu biedrības runas vīrs un „Lettonias” filistru palīdzības biedrības priekšnieks. No 1922. līdz 1923. gadam Vidzemes konsistorijas prezidents. Aļģirts  Tors Zandbergs (1928), politiski represētais. Dzimis 1928.g. 22.oktobrī Talsu apriņķa Kandavas pagasta „Kalnatīdās” saimnieku ģimenē. No 1937. līdz 1940. gadam dzīvojis Rīgā kopā ar māti Mildu, kurai piederēja galantērijas un piena veikali, un mācījies Rīgas Apsīšu Jēkaba 39. pamatskolā. No 1940. līdz 1944. gadam mācījies K. Mīlenbaha pamatskolā. 1944. gadā iestājies Kandavas valsts arodskolā mehānikas nodaļā. 1949. gada 25. martā kopā ar ģimeni izsūtīts uz Tomskas apgabala Čeremošņiku sādžu, bet vēlāk – uz Šegarskas rajona Pobedas sādžu, kur strādājis par krāvēju graudu savāktuves uzņēmumā u n mehāniķa palīgu. No 1951. līdz 1957. gadam dzīvojis Šegarskas rajona Palavinku sādžā un strādājis par elektriķi mežrūpniecības uzņēmumā.1957. gadā atgriezies Latvijā un apmeties dzīvot pie brāļiem. Strādājis par frēzētāju Kalnciema kombinātā. 1963. gadā pārcēlies darbā par konstruktoru Rīgas būvmateriālu konstruktoru birojā („Orgtehstrom”). 1965. gadā ar izcilību beidzis Kandavas Lauksaimniecības un mehanizācijas tehnikumu. No 1968. līdz 1971. gadam studējis Rīgas Politehniskā institūta Elektrotehnikas fakultātē, bet nebeidzis. Pēteris Lācis (1953 – 1996), mūzikas skolotājs. Dzimis 1953. gada 23. oktobrī. Miris 1996. gada 24. jūnijā Kandavā, apbedīts Zantes kapos. Mācījies Kandavas mūzikas skolā. Ilggadējs Kandavas mūzikas skolas pedagogs un audzinātājs, koncertmeistars, pavadītājs-improvizētājs. Gundega Cēbere (1943), mākslas zinātniece. Dzimusi 1943. gada 26. oktobrī Matkules pagastā inženiera un skolotājas ģimenē. 1967. gadā beigusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās tēlniecības nodaļu, bet 1978. gadā Ļeņingradas I. Repina Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūta Mākslas vēstures nodaļu. 1993. gadā ieguvusi maģistra grādu par darbu “Meža kapu memoriālā skulptūra”. No 1972. līdz 1980. gadam strādājusi Latvijas mākslas muzeju apvienībā par zinātnisko līdzstrādnieci, vecāko zinātnisko līdzstrādnieci un glezniecības nodaļas vadītāju. No 1980. gada Latvijas Kultūras ministrijas Mākslas un kultūras mantojuma galvenajā pārvaldē vadošā inspektore, galvenā speciāliste, priekšnieka vietniece, ministrijas mākslas padomniece. Par mākslu Latvijas laikrakstos, žurnālos, rakstu krājumos sākusi publicēties 1972. gadā. No 1984. gada Mākslinieku savienības biedre. Sastādījusi albumus par A. Dumpi (1985), A. Gulbi (1989). Līdzautore grāmatai “Meža kapu memoriālā skulptūra” (1987).

Novembris

Ivars Lasis (1953), agronoms. Dzimis 1953. gada 1. novembrī Jēkabpils rajona Sēlpils ciemā. Mācījies Stendes pamatskolā. 1973. gadā beidzis u. No 1975. līdz 1976. gadam bijis Talsu CMT Ūdenssaimniecības un celtniecības pārvietojamās mehanizētās kolonnas darbnīcas vadītājs. 1976. gadā sācis strādāt Valsts Kandavas Lauksaimniecības tehnikumā par iekārtu remonta meistaru, 1977. gadā - praktisko apmācību meistars, no 1984. gada - nodaļas pārvaldnieks. 1990. gadā iecelts par direktora vietnieku. 1992. gadā beidzis studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē. 1993. gadā iecelts par direktora vietnieku ražošanas apmācībā. 1994. gadā bijis direktora vietas izpildītājs. Kopš 1995. gada – Valsts Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma direktors. Kandavas novada domes deputāts. Laila Kelle (1953), gleznotāja, skolotāja. Dzimusi 1953. gada 4. novembrī Rīgā. No 1973. līdz 1981. gadam studējusi T. Zalķalna Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā profesora U. Daņiļeviča vadībā. Kopš 1986. gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. No 1993. gada ir Starptautiskās Mākslas asociācijas „B 13” biedre. No 1999. gada strādājusi Zentenes pamatskolā par vizuālās mākslas skolotāju, no 2003. gada - Engures mākslas un mūzikas skolā par mākslas nodaļas vadītāju. Kandavas K. Mīlenbaha vidusskolas vizuālās mākslas skolotāja. Kopš 1974. gada piedalās izstādēs Latvijā un ārvalstīs. Sarīkojusi vairākas personālizstādes. Glezno ainavas, klusās dabas eļļas tehnikā. Līna Čanka-Freidenfelde (1893 – 1981), Pirmā pasaules kara dalībniece. Dzimusi 1893. gada 5. novembrī Rendas pagasta “Mežzīlēs” zemkopju ģimenē. Mirusi 1981. gada 9. jūnijā Kuldīgas rajona Reģu pansionātā, apbedīta Alsungas pagasta Lāču kapos. 1989. gada 8. aprīlī pārapbedīta Rendas pagasta Mežzīļu kapos. 1915. gadā iestājusies 3. Kurzemes strēlnieku bataljonā, izmantojot mirušā brāļa Jāņa vārdu un dokumentus. Piedalījusies visās 3. Kurzemes kājnieku pulka cīņās, izrādot apbrīnojamu varonību.1915. gadā kaujās pie Pavasaru muižas Slokā  ievainota. Pēc atgriešanās ierindā par sekmīgiem izlūku gājieniem apbalvota ar Sv. Jura krusta III un IV šķiru un Jura medaļas IV šķiru, paaugstināta par kaprāli. 1916. gadā piedalījusies visās kaujās Nāves salā. 1919. gadā iestājusies Latvijas armijā, dienējusi 5. Cēsu kājnieku pulkā. 1921. gadā par cīņām pret Bermontu piešķirts Lāčplēša Kara ordenis Nr.1095. 1920. gadā atvaļināta. Piešķirta jaunsaimniecība Lielrendas muižas “Virsaišos”, kur saimniekojusi visu neatkarīgās Latvijas laiku.  Vēlāk dzīvojusi Tukuma apriņķa Milzkalnes pagasta „Laimēs”. Aktīvi iesaistījusies sabiedriskajā dzīvē. 1927. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru. Vēlāk pārcēlusies uz Zaļenieku pagastu. Mūža nogali pavadījusi Kuldīgas rajona Reģu pansionātā. Tā kā dzīves laikā izteikusi vēlēšanos atdusēties blakus savasm vīram Roberta Freidenfeldam (1948 – 1966), tad pārapbedīta dzimtas kapos Rendā. 1993. gadā tēlnieks Valdis Ekste izveidojis kapakmeni. Par Līnu Čanku-Freidenfeldi Versaļā, Francijā, muzejā ir izveidots stends. Jānis Balodis (1898 – 1971), žurnālists. Dzimis 1898. gada 7. novembrī Vānes pagasta “Pākstēs” rentnieka ģimneē.  Miris 1971. gada 7. aprīlī Rīgā, apbedīts Meža kapos. Tēvs par revolucionāru darbību izsūtīts uz Jeņisejas guberņu. Beidzis Kanskas pilsētas skolu, bet 1928. gadā - Rietumtautu komunistisko universitāti Maskavā un Sibīrijas Marksisma-ļeņinisma institūtu. Pilsoņu kara dalībnieks. No 1929. līdz 1932. gadam (ar pārtraukumiem) laikraksta „Sibīrijas Cīņa” redaktors, vēlāk arī strādnieku laikrakstu „Omskij Žeļeznodorožņik” un „Krasnojarskij Pabočij” redaktors. Krievijas presē publicējis aprakstus par dzīvi latviešu kolonijās. 1937. gadā represēts, 1956. gadā reabilitēts. No 1946. līdz 1959. gadam laikraksta „Cīņa” lauksaimniecības nodaļas vadītājs, 1959. gadā – redaktora vietnieks. No 1959. līdz 1962. gadam laikraksta „Rīgas Balss” redaktors. No 1957. gada Žurnālistu savienības biedrs. Apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni un ordeni „Goda Zīme”. Ansis Indriksons (1903 - ?), sabiedriskais darbinieks, Kandavas pagasta „Krūmiņu” māju īpašnieks. Dzimis 1903. gada 12. novembrī. 1924./1925. gadā bijis jātnieku pulka kaprālis. No 1927. līdz 1940. gadam sastāvējis aizsargu organizācijā. No 1935. līdz 1940. gadam bijis Talsu aizsargu pulka Kandavas pagasta priekšnieks, Kandavas pagasta valdes revīzijas komisijas loceklis. 1941. gada 14. jūnijā deportēts uz Sibīriju no Kandavas pagasta „Linčiem”. Kārlis Busenbergs (1928 – 2010.), politiski represētais. Dzimis 1928. gada 22. novembrī Matkules pagasta „Busēs”saimnieka ģimenē. Miris 2010. gada 30. septembrī Matkules pagastā. 1944. gadā beidzis Matkules pamatskolu un iesniedzis dokumentus Mežotnes lauksaimniecības vidusskolā, bet frontes stāvokļa dēļ sācis mācīties Kandavas valsts arodskolā, no 1945. gada – Kandavas lauksaimniecības tehnikumā. 1949. gada 25. martā deportēts uz Šegarkas apgabala Krivošeinas rajonu. 1957. gadā atgriezies atpakaļ Latvijā. Kandavas Lauksaimniecības tehnikumā nav uzņemts un devies uz Priekuļu Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumu, kuru beidzis 1962. gadā. Strādājis Zemītes mašīnu-traktoru stacijā, Tukuma dārzniecībā, vēlāk Ādažos. Donāts Zadvinskis (1918 - ?), skolotājs. Dzimis 1918. gada 28. novembrī Ludzas rajona Lūrupes pagastā sīkzemnieka ģimenē. 1927. gadā sācis mācīties Raipoles pamastkolā. No 1933. līdz 1938. gadam mācījies Aglonas klasiskajā ģimnāzijā. No 1938. līdz 1940. gadam studējis teoloģiju LU Teoloģijas fakultātē. No 1940. līdz 1941. gadam strādājis tēva mājās. No 1941. līdz 1943. gadam bijis pārzinis Ludzas apriņķa Greidānu četrklasīgajā pamastkolā. No 1943. līdz 1945. gadam pārzinis Kalna četrklasīgajā pamatskolā. No 1945. līdz 1951. gadam direktors Kalna septiņgadīgajā skolā. No 1951. līdz 1955. gadam skolotājs Raipoles septiņgadīgajā skolā. No 1955. līdz 1961. gadam skolotājs Rundēnu vidusskolā. No 1961. līdz 1962. gadam skolotājs Vānes astoņgadīgajā skolā. No 1962. līdz 1978. gadam Vānes pamastkolas direktors. 1978. gadā aizgājis izdienas pensijā.

Decembris

Viktors Konrāds (1928 – 1998), skolotājs. Dzimis 1928. gada 2. decembrī Ventspilī grāmatveža ģimenē. Miris 1998. gada 14. oktobrī, apbedīts Sātu kapos. Pamatizglītību ieguvis Ventspilī. 20. gadsimta 40. gadu sākumā vecāki pārcēlušies uz Irlavu, kur tēvs strādājis Irlavas mazgadīgo noziedznieku kolonijā par grāmatvedi un uzraugu. 1948. gadā beidzis Tukuma vidusskolu. Tad četrus gadus dienējis padomju armijā. Pēc dienesta sācis strādāt Irlavas bērnu namā par audzinātāju, bet nedaudz vēlāk par fizikas un matemātikas skolotāju Irlavas vidusskolā. 1968. gadā neklātienē beidzis Latvijas Valsts universitātes Fizikas-matemātikas fakultāti. No 1972. līdz 1977. gadam bijis Tukuma pilsētas DDP IK priekšsēdētājs. Paralēli darbam izpildkomitejā strādājis arī par matemātikas skolotāju E. Birznieka-Upīša pamatskolā. Bijis aktīvs pašdarbnieks, Tukuma rajona skolotāju kora “Vanema” pirmais prezidents. No 1978. līdz 1998. gadam Kandavas internātvidusskolas direktors. Dainis Rozenfelds (1953), pašvaldības darbinieks, politiķis. Dzimis 1953. gada 16. decembrī Kandavā. 1969. gadā beidzis Kandavas vidusskolu, 1972. gadā - Jāņmuižas 2. lauksaimniecības profesionāli tehnisko vidusskolu. No 1977. līdz 1980. gadam Kandavas radiorūpnīcā bijis tehniķis-mehāniķis, darba zinātniskās organizācijas inženieris, sporta darba organizators. No 1980. līdz 1982. gadam Kandavas pilsētas TDP IK priekšsēdētājs. 1981. gadā pirmoreiz Latvijā noorganizējis pilsētas svētkus “Kandavai 750”. No 1982. līdz 1985. gadam LKP Tukuma rajona komitejas orgdaļas vadītājs un rajona padomes deputāts. 1985. gadā absolvējis Viļņas augstāko partijas skolu. 1986. gadā bijis Talsu pilsētas TDP IK priekšsēdētāja vietnieks, bet līdz 1988. gadam – priekšsēdētājs. No 1988. līdz 1997. gadam Kandavas pilsētas TDP IK priekšsēdētājs. 1997. gadā aktīvi piedalījies II Vispasaules Latviešu Trīszvaigžņu sporta spēļu organizēšanā. No 1997. līdz 2002. gadam Kandavas novada domes priekšsēdētājs. 1997. gadā sācis teritoriālo reformu un izveidojis Latvijā pirmo novadu. 2002. gadā bijis savienības “Latvijas ceļš” ģenerālsekretārs. No 2002. līdz 2003. gadam bijis Kandavas novada domes priekšsēdētājs, Ministru prezidenta A. Bērziņa konsultants pašvaldību jautājumos. 2004. gadā Latvijas Lauksaimniecības universitātē ieguvis sociālo zinātņu maģistra grādu.  2004. gadā bijis AAS “Pareks apdrošināšana” Tukuma un Talsu novadu vadītājs, bet no 2004. līdz 2005. gadam BTA apdrošināšanas Zemgales reģiona klientu menedžeris. No 2005. līdz 2008. gadam AAS “Reso Europa”  Latvijas filiāles Kurzemes reģiona vadītājs. No 2008. līdz 2010. gadam RSK Apdrošināšana AS apdrošināšanas projektu vadītājs. No 2009. līdz 2011. gadam Tautas partijas Tukuma nodaļas valdes loceklis. No 2010. līdz 2011. gadam SIA “Kandavas namsaimnieks” valdes loceklis. No 2011. gada saimnieciskās darbības veicējs un nekustamā īpašuma apsaimniekotājs, “Kandavas ģimeņu biedrība” valdes priekšsēdētājs. No 2012. gada Reformu partijas biedrs, Kandavas nodaļas vadītājs un padomes loceklis. Ernests Lapiņš (1928), skolotājs. Dzimis 1928. gada 19. decembrī Talsos. 1948. gadā beidzis Cēsu skolotāju institūtu. No 1955. gada mācību daļas vadītājs Vānes septiņgadīgajā skolā. No 1960. gada skolotājs Kandavas internātskolā, vēlāk -  direktors. 1968. gadā piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā skolotāja goda nosaukums. Eduards Tinte (1898- 1951), diriģents, pašvaldības darbinieks, politiski represētais.  Dzimis 1898. gada 21. decembrī Nīgrandē. Miris 1951. gada 19. augustā, apbedīts Kandavā, Baznīcas kapos. Mācījies Priekuļu lauksaimniecības skolā. Vēlāk strādājis Sabiles pilsētas valdē. Pēc apprecēšnās pārcēlies uz Kandavu un iesaistījies sabiedriskajā dzīvē. Bijis Sadraudzīgās biedrības dramatiskā kolektīva režisors un jauktā kora diriģents. Darbojies arī Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā. Strādājis par pilsētas valdes sekretāru. 1932. gadā pārcēlies uz Kauņu strādāt par fabrikas „Rīgas audums” filiāles vadītāju Kauņā, jo māsa Alma bija precējusies ar fabrikas „Rīgas audums” īpašnieku Robertu Hiršu. 1942. gadā pārcēlies atpakaļ uz Rīgu ar cerību saglābt fabriku un iekārtas. 1943. gadā pēc neveiksmīgas braukšanas uz Rietumiem atgriezies Kandavā, bet 1944. gadā arestēts un aizsūtīts uz Vorkutu. Pateicoties ģimenes pūlēm 1946. gadā atbrīvots. Pēc atgriešanās strādājis Kandavas slimnīcā par saimniecības daļas vadītāju un tehnikumā par sekretāru. Atkal aktīvi iesaistījies sabiedriskajā darbībā, vadījis jauktos korus Kandavā, Pūrē un Sabilē. Bijis diriģents arī Kandavas lauksaimniecības tehnikuma vīru korim. Imants Kolangs (1938), skolotājs. Dzimis 1938. gada 28. decembrī Alūksnes rajona Alsviķu pagastā galdnieka ģimenē. 1946. gadā sācis mācīties Strautiņu septiņgadīgajā skolā. 1953. gadā beidzis Zeltiņu septiņgadīgo skolu. 1957. gadā beidzis Alūksanes 1. vidusskolu un iestājies Rīgas Pedagoģiskajā institūtā, bet reorganizācijas dēļ 1958. gadā pārgājis studēt uz P. Stučkas Latvijas Valsts unoversitātes  Fizikas un matemātikas fakultātes fizikas nodaļu, kuru beidzis 1963. gadā. No 1962. līdz 1964. gadam strādājis par skolotāju Raunas vidusskolā. 1964. gadā pārcēlies uz Kandavu un sācis strādāt Kandavas internātskolā par fizikas skolotāju. 1965. gadā pieņemts par vieglatlētikas treneri Tukuma bērnui sporta skolas Kandavas nodaļā.  1978. gadā apbalvots ar ordeni „Goda Zīme”. 1983. gadā iecelts par profesionālās orientācijas kabineta vadītāju. 1984. gadā pārcelts uz Laidzes sovhoztehnikumu. Raimonds Gudriķis (1953), tehniķis-automehāniķis, sportists, starptautiskās kategorijas sporta meistars. Dzimis 1953. gada 29. decembrī Liepājā mežsarga ģimenē. No 1960. līdz 1969. gadam mācījies Rudes pamatskolā. 1973. gadā absolvējis Kandavas lauksaimniecības sovhoztehnikumu. 1965. gadā sācis nodarboties ar kartingu. 1971. gadā PSRS jauniešu čempionātā izcīnījis 1. vietu. No 1973. līdz 1975. gadam dienējis padomju armijā. Pēc dienesta sācis strādāt Kandavas lauksaimniecības tehnikumā par laborantu un kartinga pulciņa vadītāju. No 1983. gada bijis PSRS izlases dalībnieks. Daudzkārtēja Latvijas PSR, Baltijas valstu, PSRS un starptautisko sacensību uzvarētājs un laureāts. Bijis PSRS izlases dalībnieks kartingā, Latvijas PSR un Baltijas valstu sacensību laureāts 4. formulā. Paralēli kartingam braucis ar sacīkšu mašīnu Formula Moloģežnaja. Formula „Vostok” 1985. gadā 3. vieta PSRS čempionātā. Līdz 1991. gadam piedalījies sociālistisko valstu kausu izcīņās PSRS izlases sastāvā, kā arī piedalījies Baltijas valstu, ASV un Kanādas draudzības kausu izcīņās. 1991. gadā beidzis aktīvās sporta gaitas. Vēlāk palīdzējis sagatavot jaunos kartingistus Eiropas meistarsacīkstēm. Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas strādājis privātstruktūrās, vēlāk par autovadītāju a/s Jelgavas cukurfabrika.

Sagatavoja Kandavas novada muzeja krājuma glabātāja Ināra Znotiņa