Drukas resursa adrese: http://kandavaskultura.lv/novadnieki/kandavas_novada_jubilari_2012_gada
Drukas datums: 14:57:33 19.07.2018

Kandavas novada jubilāri 2012. gadā09.11.2016

Janvāris

 
Kvelberga Irma (1887 - ?), skolotāja. Dzimusi 1887. gada 8. janvārī Kandavas pagasta Līgu muižas rentnieka ģimenē. Beigusi Jelgavas ģimnāziju, Pēterburgas augstskolas kursus. No 1917. līdz 1920. gadam bijusi Daugavpils sieviešu ģimnāzijas skolotāja, tad strādājusi Rīgā. 1921. gadā bijusi Latvijas Universitātes mineraloģijas katedras subasistente, vēlāk - privātdocente.
 
Birkenšteins Ansis (1882 – 1943), pulkvedis, politiski represētais. Dzimis 1892. gada 12. janvārī Kandavas pagasta Daigones „Kažociņos” lauksaimnieka ģimenē. Miris nometinājumā Noriļskā 1943. gada 27. jūnijā. 1913. gadā beidzis Tukuma pilsētas komercskolu, tad studējis lauksaimniecību Rīgas politehniskajā institūtā. 1916. gadā beidzis Nikolaja artilērijas karaskolu Kijevā. Piedalījies Pirmajā pasaules karā. 1920. gadā atgriezies Latvijā, dienestu pildījis smagās artilērijas pulkā, artilērijas inspektora štābā, bijis karaskolas pasniedzējs. No 1928. līdz 1930. gadam turpinājis mācības Francijas kara akadēmijā. 1939. gadā paaugstināts par pulkvedi un iecelts par atsevišķā artilērijas diviziona komandieri. Apbalvots ar III šķiras Sv. Annas ordeni, III šķiras Sv. Staņislava ordeni ar šķēpiem un lentu, Sv. Jura zobenu. 1934. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru. 1941. gadā apcietināts un nosūtīts uz Noriļskas soda nometni.
 
Štrombergs fon Aleksandrs Voldemārs (1892 - 1965), grafiķis. Dzimis 1892. gada 25. janvārī Kandavas pagasta Mežkunga muižā. Pēc ģimnāzijas beigšanas Jelgavā iestājies Rīgas politehniskā institūta arhitektūras fakultātē. Pirmā pasaules kara sākumā mobilizēts, piedalījies Latvijas brīvības cīņās. No 1911. līdz 1914. gadam māksliniecisko izglītību ieguvis pie gleznotāja barona G. Rozena. Darbus izstādījis Parīzē, Milānā, vairākās Vācijas pilsētās un daudzkārt Rīgā. Vairāki darbi glabājas Rīgas muzejos.
 
Riekstiņš Fricis Alberts (1907 – 2004), sportists, treneris. Dzimis 1907. gada 30. janvārī Dzirciema pagasta Korģeļciema „”Dangās”. Miris 2004. gada 8.decembrī, apbedīts Rīgā, Meža kapos. Mācījies Cēres pamatskolā, vēlāk Rīgas Jaunekļu Kristīgās savienības centrā. 1926. gada rudenī iestājies Latvijas Universitātes Mežsaimniecības fakultātē. 1926. gadā noorganizējis sporta svētkus Cērē. Desmitkārtējs Latvijas meistars distanču slēpošanā, 1929. gadā - arī slalomā. 1936. gada Garmišas-Partenkirhenes (Vācija) olimpisko spēļu dalībnieks. No 1946. līdz 1954. gadam bijis Latvijas valsts treneris slēpošanā. No 1954. līdz 1960. gadam bijis treneris sporta klubā „Daugava”. No 1960. līdz 1976. gadam bijis Tekstila un vieglās rūpniecības darbinieku arodbiedrības rajona komitejas instruktors.

Februāris

 
Brūveris Imants (1932 – 1995), skolotājs. Dzimis 1932. gada 6. februārī Jelgavas rajona Sesavas pagastā lauksaimnieka ģimenē. Miris 1995. gada 6.martā, apbedīts Kandavā, Jaunkandavas kapos. Mācījies Elejas pamatskolā, beidzis Jelgavas pedagoģisko skolu un P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultāti. Strādājis Tukuma rajona Lazdu ciema pamatskolā, Irlavas bērnu namā, 1957. gadā iecelts par Struteles pamatskolas direktoru. 1968. gadā pārcēlies strādāt uz Auces vidusskolu. 1972. gadā iecelts par Kandavas vidusskolas direktoru. Viņa laikā 1977. gadā sākusies jaunas skolas ēkas celtniecība, kura atklāta 1978. gadā. 1984. gadā veselības stāvokļa dēļ atteicies no direktora amata un turpinājis strādāt par ģeogrāfijas skolotāju.
 
Gorohovs Genādijs (1942), tehniķis-celtnieks, keramiķis, pasniedzējs. Dzimis 1942. gada 12. februārī Krievijas PSR Astrahaņas apgabalā. No 1957. līdz 1961. gadam mācījies Maskavas apgabala politehnikumā rūpnieciskās un sabiedriskās celtniecības specialitātē. Pabeidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Dekoratīvi-lietišķas mākslas fakultāti keramikas pamatspecialitātē. No 1971. gada piedalījies vairākās keramikas un lietišķās mākslas izstādēs Latvijā un ārzemēs. Rīgā bijušas trīs personālizstādes. Strādājis par pasniedzēju Rīgā, Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā, Tukumā un Kandavas mākslas skolā.
 
Jērāns Pēteris (1927 – 2006), žurnālists, skolotājs. Dzimis 1927. gada 18. februārī Jēkabpils rajonā. Miris 2006. gada 30. augustā, apbedīts Jēkabpilī pilsētas kapos. Ieguvis vidējo pedagoģisko izglītību un augstāko žurnālistikā. No 1944. līdz 1963. gadam bijis literārais līdzstrādnieks, fotogrāfs un redaktors dažādu rajonu laikrakstu redakcijās. No 1956. līdz 1959. gadam vadījis Kandavas rajona laikrakstu „Sarkanā Kandava”. No 1963. līdz 1981. gadam bijis Valsts Radio un TV komitejas priekšsēdētāja vietnieks. No 1981. līdz 1989. gadam – Latvijas galvenās enciklopēdiju redakcijas galvenais redaktors un Zinātniskās padomes priekšsēdētājs. No 1989. līdz 1994. gadam valsts uzņēmuma „LITTA” ģenerāldirektora vietnieks. Kopš 1991. gada firmas „Trio J” īpašnieks un prezidents. No 1959. līdz 1991. gadam bijis Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētāja vietnieks.
 
Freimane Inta (1937), mūzikas skolotāja, kora diriģente. Dzimusi 1937. gada 27. februārī Stāmerienā. Otrā pasaules kara laikā kopā ar ģimeni devusies bēgļu gaitās uz Kurzemi. Mācījusies Pūņu septiņgadīgajā skolā, Valdemārpils vidusskolā, Jelgavas mūzikas skolā, J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijā. 1961. gadā pēc mūzikas skolas beigšanas norīkota strādāt uz Kandavas bērnu mūzikas skolu. 1964. gadā uzaicināta par Kandavas jauktā kora vadītāju. Kā otrā diriģente un kormeistare darbojusies līdz 1982. gadam. Bijusi vairāku vokālo ansambļu vadītāja. No 1977. līdz 1999. gadam dziedājusi skolotāju korī „Vanema”. No 1996. gada strādājusi Dzirciema speciālajā internātskolā par skolotāju un audzinātāju. No 2004. līdz 2009. gadam studējusi LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē par pedagogu bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Kandavas jauktā kora dalībniece.
 

Marts

 
Mincāne Zigrīda (1937), agronome, skolotāja. Dzimusi 1937. gada 13. martā Lamiņu mācītāja mājā. No 1940. līdz 1945. gadam dzīvojusi Kandavā. Mācījusies Dzirciema-Lamiņu septiņgadīgajā skolā, Tukuma 1. vidusskolā, studējusi LLA Agronomijas fakultātē un Daugavpils pedagoģiskajā institūtā. Bijusi skolotāja Jaunsvirlaukas astoņgadīgajā skolā, Babītes astoņgadīgajā skolā, Bulduru dārzkopības tehnikumā No 1980. līdz 1993. gadam strādājusi Rīgā Vidējo speciālo izglītības iestāžu republikāniskajā valsts inspekcijā, vēlāk Lauksaimniecības ministrijas izglītības pārvaldē. No 1993. līdz 1999. gadam bijusi vecākā metodiķe Bulduru dārzkopības tehnikumā. 1988. gadā saņēmusi nosaukumu „Teicamnieks izglītības darbā”. 2006. gadā apbalvota ar LR Zemkopības ministrijas Atzinības rakstu, bet 2008. gadā – ar LR Izglītības ministrijas Atzinības rakstu. 1999. gadā atnākusi dzīvot uz Kandavu. Dziedājusi vairākos koros, bijusi aktīva sabiedriskā darbiniece. Radījusi un vadījusi Burkānu balles Bulduru dārzkopības tehnikumā, no 1991. līdz 2000. gadam -konkursu „Zemes dēls un Zemes meita”.
 
Grindulis Egons (1922 - 2009), politiski represētais, sporta entuziasts. Dzimis 1922. gada 13. martā Kuldīgā. Miris 2009. gada 5. janvārī. Skolā mācījies Talsos. Pēc tēva nāves ģimene nopirkusi Pūres dzirnavas un pārcēlusies dzīvot uz Pūri. 1939. gadā sācis mācīties Kandavas arodskolā. 1943. gadā iesaukts leģionā. 1944. gadā ievainots un aizvests uz Vāciju. Pēc kapitulācijas bijis dažādās filtrācijas nometnēs. Pēc atgriešanās strādājis Pūres spirta rūpnīcā par rēķinvedi-kasieri, bet vēlāk pārcēlies uz Kandavu, kur sācis strādāt Kandavas rajona patērētāju biedrības savienībā. 20. gadsimta 50. gados aktīvi iesaistījies Kandavas stadiona būvē. 1957. gadā oficiāli iecelts par Kandavas lauksaimniecības tehnikuma stadiona pārzini.
 
Heinsberga Alīda Vilhelmīne (dz. Eglīte, 1902 - 1983), skolotāja. Dzimusi 1902. gada 18. martā Valmieras apriņķa Vilzēnu pagasta Matīšu draudzē muižas dārznieka ģimenē. Mirusi 1983. gada aprīlī Īves pagastā, apbedīta Dūmciema kapsētā. Beigusi Valmieras ģimnāziju un dažādus kursus vācu un angļu valodās, mūzikā un mājturībā. Pirmā darba vieta bijusi Tiņģerē. 1937. gadā ar ģimeni pārcēlusies uz Aizdzires četrklasīgo skolu par skolotāju. Īslaicīgi aizvietojusi arī skolas pārzini. Aizdzires skolā strādājusi līdz pensijai. Vecumdienas pavadījusi Ārlavas pusē.
 
Alcmanis Alberts (1897 – 1971),dārznieks, abu pasaules karu dalībnieks. Dzimis 1897. gada 21. martā Matkules pagastā kalpu ģimenē. Miris 1971. gada 22. novembrī Kandavā. Mācījies Sabiles pagasta skolā. Pirmā pasaules kara laikā dienējis 4. Vidzemes pulkā, bijis Ziemassvētku kauju dalībnieks. 1917. gadā kopā ar lielinieciski noskaņotajiem strēlniekiem piedalījies pilsoņu karā Krievijā. 1921. gadā atgriezies Latvijā. 1927. gadā no Sabiles pārcēlies uz Kandavu. Darbojies Kandavas pilsētas domes īres valdē. 1940. – 1941. gadā bijis Kandavas pilsētas vecākais, izpildkomitejas priekšsēdētājs. Sākoties Otrajam pasaules karam, neilgu laiku strādājis Čuvašijas APSR ķieģeļu rūpnīcā. No 1942. līdz 1945. gadam bijis kareivis sarkanarmijas latviešu strēlnieku divīzijā, par ko apbalvots ar vairākām medaļām. No 1945. līdz 1947. gadam atkal bijis Kandavas pilsētas DDP IK priekšsēdētājs, īslaicīgi arī kultūras nama vadītājs. No 1948. līdz 1950. gadam bijis Kandavas pagasta IK orginstruktors. No 1951. gada vadījis Kandavas pilsētas dārzniecību un nodarbojies ar puķkopību. 1968. gadā apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni. Viņa laikā uzsākta Brāļu kapu izveide Baznīcas kapsētā.

Aprīlis

 
Likums Kārlis (1892 – 1986), inženieris-elektrotehniķis, skolotājs. Dzimis 1892. gada 4. aprīlī Cēsu apriņķa Unguru (tagad Kūduma) pagastā. Miris 1986. gada 18. septembrī Rīgā, apbedīts I Meža kapos. Mācījies radiotehniku Petrogradas kara elektrotehniskajā skolā. Pilsoņu kara laikā Krievijā vadījis radiostaciju M. Frunzes štābā Turkestānā. Sācis studēt, bet studijas beidzis Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē. Ieguvis arī praktiskā elektrotehniķa, zvērināta mērnieka un vidusskolas skolotāja tiesības. No 1945. līdz 1947. gadam bijis Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma pirmais direktors, 1947. gadā – direktora vietnieks. Pasniedzis materiālu pretestību un mašīnmācību. Vēlāk strādājis Rīgas jūrskolā, LLA. 1966. gadā ieguvis tehnisko zinātņu doktora grādu.
 
Blūzma Izidors (1922- 2012), politiski represētais, laukstrādnieks. Dzimis 1922. gada 6. aprīlī Tomskas apgabalā. Miris 2012. gada aprīlī Kandavā 1924. gadā ar ģimeni atgriezies atpakaļ Latvijā. 1930. gadā pārcēlies uz Aizdziri. Mācījies Aizdzires pamatskolā. 1943. gadā iesaukts leģionā, ievainots. 1945. gadā atgriezies frontē. Pēc kapitulācijas sagūstīts un aizsūtīts uz filtrācijas nometni Magadanā, bet 1946. gadā pārsūtīts uz Kolimu. 1947. gadā atgriezies mājās un sācis strādāt kolhozā „Dimanti”. No 1966. strādājis par traktoristu Kandavas sovhoztehnikumā. 1982. gadā aizgājis pensijā, bet vēl turpinājis strādāt līdz 1991. gadam.
 
Gailītis Arnolds (1927 – 2011), skolotājs, politiski represētais. Dzimis 1927. gada 19. aprīlī. Miris 2011. gada 17. februārī Kandavā, apbedīts Jaunkandavas kapos. Mācījies Mežotnes lauksaimniecības vidusskolā. Otrā pasaules kara laikā bijis gaisa spēku palīgs. No 1945. līdz 1948. gadam mācījies Kandavas lauksaimniecības tehnikumā, bet no 1958. gada tur strādājis par fizikas un matemātikas skolotāju un autoinstruktoru, vadījis arī neklātienes nodaļu. Sakārtojis 1997. gadā izdoto Kandavas tehnikuma absolventu biedrības „Senleja” izdoto grāmatu „Kandavas tehnikums (1945 – 1995)”.
 
Bulle Milda (dz. Grundmane, 1892 – 1938),divīzijas komandiere (ģenerālleitnante). Dzimusi 1892. gada 29. aprīlī Cērē skolotāja Otto Grundmaņa ģimenē. Mirusi 1938. gadā. Mācījusies Cēres pagasta skolā, beigusi Jelgavas sieviešu ģimnāziju, iegūstot tiesības mācīt vācu valodu. Strādājusi par skolotāju Jelgavā, Tukumā, Petrogradā, Kislovodskā, kā arī Ukrainā Ņemirovas pilsētas sieviešu ģimnāzijā par vācu valodas skolotāju. 1913. gadā atgriezusies Latvijā un strādājusi Rīgā par tulku un vienlaicīgi mācījusies augstākajos sieviešu kursos. 1915. gadā pārcēlusies uz Pēterburgu, bet vēlāk- uz Stavropoli, Kislovodsku. 1918. gadā iecelta par Kislovodskas kaujinieku bataljona komisāru un turpmākajos gados ieņēmusi dažādus augstus amatus. Studējusi M. Frunzes Kara akadēmijā Maskavā, pēc beigšanas strādājusi diplomātiskajā darbā. Apbalvota ar Sarkanā Karoga ordeni. No 1929. līdz 1933. gadam veikusi atbildīgu darbu Kominternē (Komunistiskās Internacionāles izpildkomitejā). 1937. gadā nosūtīta uz Bašķīrijas APSR, kur strādājusi par Zemkopības tautas komisariāta politiskā darba sektora priekšnieka vietnieci, bet 1937. gadā iecelta par veselības aizsardzības tautas komisāra vietnieci. 1937. gada 4. oktobrī arestēta kā tautas ienaidniece.
 

Maijs

 
Vicinskis Ansis (1892 – 1982), vecākais apakšvirsnieks, sarkanais strēlnieks. Dzimis 1892. gada 1. maijā Kurzemes guberņas Talsu apriņķa Pūres pagastā kalpu ģimenē. Miris 1982. gada 17. maijā Tukuma rajona Aizdzires ciemā, apbedīts Kreiļu kapos. Mācījies Kandavas apvienotajā pagastskolā. 1913. gadā iesaukts cara armijā 17. Sibīrijas strēlnieku pulkā. Pirmā pasaules kara laikā cīnījies pie Varšavas, kur ievainots. Pēc izārstēšanās turpinājis karot Carskoje Selo rezerves pulkā. 1915. gadā, nodibinoties latviešu strēlnieku bataljoniem, pārgājis uz 3. Kurzemes strēlnieku pulku. Piedalījies Nāves salas aizstāvēšanā. Apbalvots ar Jura krustu. Lielās Oktobra Sociālistiskās revolūcijas laikā iedalīts izlases rotā, ar kuru kopā apsargājis Smoļņiju. 1918. gadā piedalījies eseru dumpja apspiešanā Maskavā, vēlāk karojis pret Deņikinu un Vrangeli, piedalījies Perekopa ieņemšanā. Latvijā atgriezies 1921. gadā, darbojies Kandavas pilsētas valdē, bijis brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības biedrs. Padomju laikā bijis kurinātājs Kandavas radiorūpnīcā, vēlāk – pensionārs.
 
Celmiņa Velta (1912 – 1996), fotogrāfe. Dzimusi 1912. gada 4. maijā Aizputē fotogrāfu ģimenē. Mirusi 1996. gada 9. martā, apbedīta Jaunkandavas kapsētā. Beigusi Aizputes ģimnāziju, profesiju apguvusi vecāku darbnīcā. Pēc tēvabrāļa Teodora nāves 1930. gadā palīdzējusi viņu fotodarbnīcā Talsos, bet 20. gs. 30. gadu beigās pārņēmusi otrā tēvabrāļa Augusta fotodarbnīcu Kandavā. Te arī nostrādājusi visu mūžu. Vecumdienas pavadījusi Kandavas Veco ļaužu namā.
 
Vāpa Alfrēds (1927 – 2000), politiski represētais. Dzimis 1927. gada 5. maijā Rīgas apriņķa Babītes pagastā. Miris 2000. gada 29. janvārī, apbedīts Jaunkandavas kapsētā. Mācījies Babītes pamatskolā, strādājis par ugunsdzēsēju. 1944. gadā Liepājā iesaukts par gaisa spēku palīgu un atstāts pretgaisa aizsardzības dienestā Liepājā. 1945. gadā nonācis krievu gūstā un nosūtīts uz filtrācijas nometni Komsomoļskā pie Amūras. Pēc atgriešanās Latvijā strādājis par ceļu remontstrādnieku.
 
Kārkliņš Aleksandrs (1887 – 1942), Tukuma – Talsu apriņķa priekšnieks, politiski represētais. Dzimis 1887. gada 17. maijā Kandavā amatnieka ģimenē. Miris 1942. gada 11. novembrī Vjatlagā. Beidzis Talsu pilsētas skolu, mācījies Valkas pedagoģiskajos kursos. Kā virsnieks piedalījies Pirmajā pasaules karā. 1918. gadā bijis kriminālās policijas uzraugs Rīgā. 1919. gadā iecelts par Tukuma apriņķa policijas iecirkņa priekšnieku, vēlāk – par apriņķa priekšnieku un 11. Tukuma aizsargu pulka komandieri. No 1927. gada bijis arī Talsu apriņķa priekšnieks un 1. Talsu aizsargu pulka komandieris. 1927. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru. Apbalvots arī ar Viestura ordeni un Aizsargu nopelnu krustu. 1936. gadā pārcelts uz Ludzu, kur bijis apriņķa priekšnieks un 3. Ludzas aizsargu pulka komandieris. 1940. gadā atgriezies atpakaļ Tukuma apriņķī, Vecmoku pagasta „Atpūtās”. Sākoties padomju okupācijai, 1940. gadā apcietināts un izsūtīts.
 
Segliņš Arvīds (1927 – 1984), veterinārārsts, zinātnieks. Dzimis 1927. gada 19. maijā Kandavas pagasta „Rakumos” zemnieku ģimenē. Miris 1984. gada 11. novembrī, apbedīts Cikuntes kapsētā. Pēc pamatskolas beigšanas izglītību turpinājis zooveterinārajā tehnikumā. 1953. gadā beidzis LLA. Pievērsies zinātniskajam darbam un pētījis mākslīgo apsēklošanu un tās kontroles problēmas. No 1965. gada bijis Zinātniski pētnieciskā institūta laboratorijas vadītājs Siguldā (no 1986. gada – Lopkopības un veterinārās zinātnes ražošanas apvienība „Sigra”). Tur veicis dažādus pētījumus un izstrādājis kandidāta disertāciju, kā līdzautors piedalījies ārstniecisko līdzekļu izgatavošanā. 1983. gadā ieguvis veterināro zinātņu doktora grādu. 
 
Dreimanis Ansis (1882 – 1968), skolotājs. Dzimis 1882. gada 22. maijā Cēres pagasta „Spīskopos”. Miris 1968. gada 28. martā Minsterē, Vācijā. Apmeklējis pagasta skolu, vēlāk mācījies Tukumā. 1903. gadā beidzis Baltijas skolotāju semināru Kuldīgā. Strādājis Laidzes pamatskolā un baznīcas skolā Talsos. Pārcēlies uz Pēterburgu, 1905. gadā beidzis pilnu ģimnāzijas kursu. Pēc atgriešanās strādājis Talsos vairākās skolās. 1907. gadā uzsācis studijas Pēterburgas universitātes fizikas-matemātikas fakultātē. Vairākus gadus bijis ķeizara Aleksandra II stipendiāts. 1912. gadā studijas beidzis ar pirmās šķiras diplomu. Darbu Latvijā nedabūjis, strādājis Vologdas ģimnāzijā par skolotāju. 1917. gadā strādājis Igaunijā, vēlāk Rīgas 3. vidusskolā. 1921. gadā atnācis atpakaļ uz Talsiem un sācis strādāt par direktoru Talsu jaunatvērtajā ģimnāzijā, kur (ar pārtraukumu) strādājis līdz 1944. gadam. 1928. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru. Sarakstījis fizikas mācību grāmatu vidusskolām sešās daļās. 1944. gadā devies bēgļu gaitās. Vācijā noorganizējis latviešu ģimnāziju pārvietoto personu bērniem Grēvenē. Pēc tās slēgšanas 1949. gadā turpinājis darbu Augustdorfā. 1957. gadā pārcēlies uz Minsteri, kur līdz 1962. gadam bijis Minsteres Latviešu ģimnāzijas direktors. 1965. gadā uzņemts par Fraternitas Imantica goda filistri.

Jūnijs

 
Stiprais Vladimirs (1897 – 1966), ārsts, politiski represētais. Dzimis 1897. gada 13. jūlijā Saldū mācītāja un skolotāja ģimenē. Miris 1966. gada 17. jūlijā. Mācīties sācis Saldū, 1917. gadā beidzis Rīgas garīgo semināru un sācis medicīnas studijas Tērbatas universitātē. 1918. gadā iesaukts cara armijā un līdz 1919. gadam darbojies kā telefonists un feldšeris. Slimības dēļ no armijas atbrīvots. 1920. gadā dienējis sarkanarmijas pusē, bet drīz sācis dienēt Latvijas armijā kā sanitārs. No 1921. līdz 1926. gadam studējis medicīnu Latvijas Universitātē un ieguvis iekšķīgo slimību ārsta specialitāti. No 1927. līdz 1928. gadam bijis pagasta ārsts Lutriņos un Vārmē. Strādājis par ārstu Pūrē, Cērē un Kandavā. Līdz 1945. gadam Kandavā vadījis Sarkanā Krusta veselības kopšanas punktu un nodarbojies ar privātpraksi. Bijis ārsts un higiēnas skolotājs Kandavas Valsts arodskolā. Aktīvs 1. Talsu aizsargu pulka virsnieks un sanitārā dienesta organizators, Latvijas ugunsdzēsēju savienības Kurzemes zonas sanitārais inspektors. Par pašaizliedzīgu darbu 1936. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. Saņēmis arī Aizsargu Nopelnu Krustu un augstus sanitāro dienestu apbalvojumus. 1945. gadā aizsūtīts uz filtrācijas nometni Komsomoļskā pie Amūras.
 
 
Bernevics Hans Fridrihs (1812 – 1896), mācītājs. Dzimis 1812. gada 19. jūnijā Jaunpils mācītāja Kristiana Pētera Frīdriha Bernevica ģimenē. Miris 1896. gadā, apbedīts Kandavā, Baznīcas kapos. Mācījies un studējis Vācijā un Tērbatā. Bijis mājskolotājs Lietuvā un Jaunpils mācītājmuižā. No 1842. līdz 1889. gadam mācītājs Kandavas draudzē. 1874. gadā apbalvots ar Zelta krustu. 1889. gadā viņam par godu uzcelta Kandavas baznīcas torņa smaile.
 
Brača Žanis (1912 – 1992), mācītājs. Dzimis 1912. gada 18. jūlijā Pampāļu pagastā. Miris 1992. gada 5. novembrī, apbedīts Sabiles kapsētā. Beidzis Pampāļu pagasta skolu, mācījies Liepājas vidusskolā, pēc kuras beigšanas pašmācības ceļā apguvis praktiskās iemaņas mehānikā un siltumtehnikā, vienlaicīgi interesējies arī par filozofiju un teoloģiju. No 1947. līdz 1992. gadam kalpojis Sabiles un Stendes draudzēs. 1965. gadā ordinēts par mācītāju Kandavas prāvesta iecirknī. Atmodas laikā iesvētījis kandavnieku sarkanbaltsarkanos karogus un politiski represēto piemiņas vietas Kandavā un Matkulē. 2002. gadā ierakstīts Sabiles novada Goda grāmatā par Sabiles evanģēliski luteriskās draudzes saglabāšanu.

Augusts

 
Kilpe Osvalds (1862 – 1915), psihologs, filozofs, kritiskā reālisma dibinātājs. Dzimis 1862. gada 3. augustā Kandavā Kandavas pagasta rakstveža un miesta priekšnieka ģimenē. Miris 1915. gada 31. decembrī Minhenē. Cēlies no pārvācotiem latviešiem. Beidzis Liepājas ģimnāziju, studējis Leipcigā, Berlīnē, Gētingenā un Tērbatā. No 1887. līdz 1894. gadam bijis psihologa Vilhelma Vundta asistents Leipcigā. No 1894. līdz 1909. gadam – profesors Vircburgā, no 1909. līdz 1912. gadam – profesors Bonnā, bet no 1912. līdz 1915. gadam – profesors Minhenē. Psiholoģijā nodibinājis t.s. Vircburgas skolu. Ieņēmis ļoti ievērojamu vietu vācu jaunlaiku filozofu vidū. Izdevis grāmatas par psiholoģijas un filozofijas tēmām.
 
Ēdelnieks Kārlis (1927 – 2003), skolotājs. Dzimis 1927. gada 12. augustā Jelgavas apriņķa Vircavas pagastā. Miris 2003. gada 10. janvārī. Mācīties sācis Vircavas pagasta skolā, izglītību turpinājis Jelgavas hercoga Pētera zēnu ģimnāzijā. No 1948. līdz 1952. gadam studējis Valsts Rīgas pedagoģiskā institūta ģeogrāfijas fakultātē. Pirmā darba vieta – Jelgavas Tautas izglītības nodaļas skolu inspektors. 1955. gadā nosūtīts darbā uz Dobeles rajonu par rajona skolu inspektoru. No 1957.līdz 1968. gadam bijis Kandavas internātskolas direktors. Šajā laikā izveidojis skolu par vienu no labākajām republikā. Par darbu saņēmis nosaukumu „Teicamnieks izglītības darbā”, ordeni „Goda Zīme”, Ļeņina ordeni un daudzus Goda rakstus. 1968. gadā uzaicināts strādāt Tukuma rajona Tautas izglītības nodaļā par vadītāju. 1974. gadā sācis vadīt Engures astoņgadīgo skolu. Pateicoties viņam, Engurē uzcelta vidusskola un citas ēkas. 1976. gadā Engures vidusskolā izveidotas Latvijā pirmās sešgadīgo klases un jūrniecības novirziena klases. 1986. gadā tiek atvērta atsevišķa jūrskola, bijis tās direktors. 1997. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru.
 
Kundziņš Artūrs (1897 - 1974), zinātnieks. Dzimis 1897. gada 24. augustā Matkules pagastā. Miris 1974. gadā. 1928. gadā beidzis Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Mežkopības nodaļu. Strādājis Mežu departamenta Mežu pētīšanas stacijā. 1940. gadā bijis tās direktors. No 1945. līdz 1951. gadam bijis LLA mācību spēks, kopš 1947. gada – docents. No 1946. līdz 1963. gadam LPSR ZA Mežsaimniecības problēmu institūta sektora vadītājs, bet no 1964. līdz 1970. gadam – Mežu selekcijas laboratorijas vadītājs, no 1970. līdz 1973. gadam direktora vietnieks, no 1972. gada profesors. 1949. gadā aizstāvējis lauksaimniecības zinātņu kandidāta grādu. Pēckara gados pētījis alkšņu ekoloģiju, pavairošanu un hibridizāciju. Publicējis daudzus zinātniskus darbus par meža atjaunošanas un selekcijas jautājumiem. Vairāku grāmatu autors. 1966. gadā piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mežkopja nosaukums.
 
Tērauds-Štāls Alfrēds (1917 – 1999), kultūras darbinieks. Dzimis 1917. gada 24. augustā. Miris 1999. gada 23. janvārī. Strādājis Lestenes, Dobeles, Džūkstes tautas namos. No 1962. līdz 1977. gadam bijis Kandavas kultūras nama direktors. Bijis režisors vairākām lugām, spēlējis pūtēju orķestrī.
 

Septembris

 
Pirksts Visvaldis (1932 – 2007), agronoms. Dzimis 1932. gada 20. septembrī Tukuma apriņķa Zantes pagasta „Mežmuižniekos” laukstrādnieka ģimenē. Miris 2007. gada 19. jūlijā. No 1941. līdz 1948. gadam mācījies Zantes pamatskolā. 1952. gadā absolvējis Tukuma 1. vidusskolu. No 1952. līdz 1957. gadam studējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē. No 1957. līdz 1959. gadam strādājis Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijā. 1959. gadā pārgājis uz Rīgas rajona kolhozu „Ķekava” par galveno agronomu, 1962. gadā ievēlēts par Rīgas rajona kolhoza „Dzimtene” priekšsēdētāju, bet 1963. gadā pēc kolhozu apvienošanas strādājis Rīgas rajona lauksaimniecības pārvaldē par inspektoru-organizatoru, vecāko agronomu un galveno dispečeru. Kopš 1966. gada bijis Latvijas Kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs Rīgas rajona grupas vadītājs. 1975. gadā sācis strādāt Latvijas valsts agrārās ekonomikas institūtā (toreiz Zemkopības un lauksaimniecības ekonomikas zinātniskās pētniecības institūtā). Strādājis arī kā Latvijas Valsts agrorūpnieciskās komitejas galvenais inspektors-organizators intensīvu tehnoloģiju ieviešanā, vēlāk bijis ražošanas un tirgus prognozēšanas sektora vadītājs. Publicēties sācis 1968. gadā. 1988. gadā aizstāvējis ekonomikas zinātņu kandidāta disertāciju. 1993. gadā piešķirts doktora zinātniskais grāds ekonomikas nozarē. 1995. gadā piešķirts profesora akadēmiskais nosaukums. Bijis laikraksta „Padomju Jaunatne” speciālkorespondents un redakcijas loceklis, laikraksta „Cīņa” tautas korespondents, Latvijas radio un televīzijas komitejas ārštata korespondents. Darbojies Baltijas un Ziemeļvalstu lauksaimniecības zinātnieku asociācijā, piedalījies žurnāla „Praktiskais Latvietis” dibināšanā. Par izcilu darbu saņēmis daudzus apbalvojumus, t.sk. 2000. gadā apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieku Piemiņas zīmi. 1992. gadā kļuvis par prēmijas „Sējējs” laureātu, bet 2006. gadā - par Ernesta Sovera balvas laureātu. Bijis republikas motosporta federācijas motobola komitejas priekšsēdētājs. Dziedājis koros un ansambļos.
 
Jakovļevs Sergejs (1912 – 1998), skolotājs. Dzimis 1912. gada 25. septembrī Krāslavā. Miris 1998. gada 19. decembrī Kandavā. Beidzis Daugavpils vidusskolu, studējis Latvijas Universitātē. Bijis krievu valodas skolotājs Kandavas vidusskolā, kā arī vairākus gadus Kandavas vakara vidusskolas direktors. Pēc aiziešanas pensijā aktīvi darbojies Kandavas pansionāru padomē, bijis tās priekšsēdētājs.
 
Avots Ernests (1907 – 2000), skolotājs. Dzimis 1907. gada 27. septembrī Talsu apriņķa Pastendes pagastā Pastendes muižas strādnieku ģimenē. Miris 2000. gada 25. maijā, apbedīts Antiņu kapos. 1910. gadā ģimene pārgājusi dzīvot uz Talsiem. Pirmā pasaules kara laikā devies bēgļu gaitās, skolu sācis apmeklēt Pēterburgā. Karam beidzoties, ģimene atgriezusies Talsos. No 1918. līdz 1923. gadam mācījies Talsu pilsētas pamatskolā, bet no 1923. līdz 1927. gadam – Talsu vidusskolā. No 1927. līdz 1929. gadam mācījies Jelgavas pedagoģiskajā institūtā 1929. gadā sācis strādāt Dundagas pagasta Kaļķu I pakāpes pamatskolā par skolas pārziņa vietas izpildītāju, bet vēlāk par skolas pārzini līdz 1940. gadam. Izglītību turpinot, vienu gadu mācījies Jelgavas pedagoģiskajā institūta dabas zinību nodaļā un trīs gadus Latvijas Universitātes tautsaimniecības nodaļā. Otrā pasaules kara laikā strādājis Nogales pamatskolā, 1945. gadā nozīmēts par Nogales nepilnās vidusskolas direktora pienākumu vietas izpildītāju. No 1946. līdz 1950. gadam bijis Talsu 2. septiņgadīgās skolas direktors. Vēlāk pārcēlies dzīvot uz Kandavu. Bijis Matkules septiņgadīgās skolas direktors, Kandavas vidusskolas skolotājs.

Oktobris

 
Dambenieks Broņislavs (1902 - ?), pašvaldības darbinieks. Dzimis 1902. gada 2. oktobrī Rēzeknes apriņķa Stirnienes pagastā bezzemnieka ģimenē. Mācījies Stirnienes pagasta skolā un Varakļānu pilsētas skolā. 1927. gadā kopā ar ģimeni pārcēlies uz Rīgu. 1940. gadā iestājies tautas milicijā. Otrā pasaules kara laikā ielikts Salaspils koncentrācijas nometnē, kur bijis līdz 1944. gadam. 1945. gadā norīkots par Tukuma apriņķa Irlavas pagasta IK priekšsēdētāju, bet vēlāk pārcelts uz Matkules pagastu. 1950. gadā, nodibinoties Kandavas rajonam, tiek pārcelts darbā Kandavas rajona IK, kur vadījis orginstruktoru grupu un bijis kadru sektora vadītājs. 1953. gadā ievēlēts par Kandavas pilsētas IK priekšsēdētāju. Viņa laikā iekārtots skvērs pie Bruņinieku pilskalna, turpinās parka stādīšana un labiekārtošana, ierīkota estrāde Ozolājos, atrisināts ūdensapgādes jautājums pilsētā. 1956. gadā atgriezies darbā rajona IK par kadru sektora vadītāju, kur strādājis līdz 1958. gadam. Pēc aiziešanas pensijā bijis pensionāru padomes loceklis un padomes priekšsēdētāja vietnieks.
 
Kārkliņš Kārlis (1882 – 1968), Kandavas pilsētas galva, uzņēmējs. Dzimis 1882. gada 18. oktobrī Kalnamuižā. Miris 1968. gada 4. martā, apbedīts Kandavā, Jaunkandavas kapos. Beidzis pamatskolu, mācījies amatu kokapstrādē Tukuma apriņķī un Rīgā. 1906. gadā devies darba meklējumos uz Ameriku, kur specializējies kokapstrādes rūpnīcās viesnīcu celtniecībā. 1912. gadā ar ģimeni atgriezies Kandavā un uzcēlis savu amatnieku darbnīcu. 1915. gadā devies bēgļu gaitās uz Pēterburgu. 1918. gadā atgriezies mājās, atjaunojis savu galdniecības darbnīcu, uzcēlis gateri. 1928. un 1934. gadā ievēlēts par Kandavas pilsētas galvu. Viņa laikā uzcelts jauns skolas nams – K. Mīlenbaha pamatskola, darbu sākusi valsts arodskola, veikta sēravotu dziedniecības iestādes korpusa celtniecība. 1935. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru.
 
Jancis Pēteris (1897 – 1975), Kandavas pilsētas sekretārs, diriģents, politiski represētais. Dzimis 1897. gada 20. oktobrī Ventspils apriņķa Jūrkalnes pagasta „Jančeniekos” zemnieku-zvejnieku ģimenē. Miris 1975. gadā, apbedīts Rīgā, Meža kapos. 1912. gadā beidzis Jūrkalnes trīsgadīgo pamatskolu, 1915. gadā - Alšvangas ministrijas skolu. Pirmā pasaules kara laikā devies bēgļu gaitās uz Pēterburgu, kur sācis mācīties 1. reālskolā. Iesaukts armijā, beidzis apakšvirsnieku kursus. No 1917. gada atradies latviešu strēlnieku rindās. No 1919. gada piedalījies Latvijas brīvības cīņās. Pēc demobilizācijas no 1921. līdz 1926. gadam strādājis Jūrkalnes pagastā par darbvedi. Vēlreiz iesaukts obligātajā militārajā dienestā, kur nodienējis līdz 1926. gadam. Pēc atgriešanās no dienesta sācis strādāt Jūrkalnē par pagasta darbveža palīgu. No 1929. līdz 1942.gadam strādājis Kandavas pilsētas valdē par sekretāru. Vadījis Kandavas Sadraudzīgās biedrības kori, ar kuru piedalījies 6., 7., 8. un 9. Vispārējos Latvijas Dziesmu svētkos. 1934. gadā bijis viens no 1. Kandavas Dziesmu svētku organizatoriem. Vadījis Kandavas Brīvprātīgo Ugunsdzēsēju biedrības orķestri, strādājis Kandavas Valsts arodskolā par mūzikas skolotāju un pūtēju orķestra vadītāju. Darbojies aizsargu organizācijā. Pēc viņa skices būvēta Kandavas estrāde Teteriņos. 1942. gadā vācu valdība atbrīvojusi no pilsētas valdes sekretāra pienākumiem. 1945. gadā bijis filtrācijas nometnē. Vēlāk pārcēlies dzīvot uz Rīgu.
 
Briedis Pēteris (1937), agronoms, politiski represētais. Dzimis 1937. gada 21. oktobrī Kandavas pagasta „Viesturos” lauksaimnieka ģimenē. 1941. gada 14. jūnijā izvests uz Krasnojarskas novada Kazačinskas rajona Kazačinskas ciemu. Atbrīvots 1947. gada 10. oktobrī. Pēc atgriešanās mācības turpinājis Jelgavas apriņķa Salgales septiņgadīgajā skolā. 1951. gadā iestājies Saulaines lauksaimniecības tehnikumā, bet 1960. gadā beidzis studijas LLA. Sācis strādāt Tukuma lauksaimniecības pārvaldes agroķīmijas laboratorijā par vadītāju. No 1961. līdz 1964. gadam mācījies aspirantūrā LLA. 1965. gadā ieguvis lauksaimniecības zinātņu doktora grādu. No 1964. līdz 1976. gadam bijis Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijas direktora vietnieks zinātniskajā darbā. No 1976. gada strādājis par Vissavienības šķidrmēslojumu zinātniskās pētniecības un projektēšanas tehnoloģijas institūta Baltijas filiāles direktoru. 1986. saņēmis Latvijas PSR Ministru padomes prēmiju, bet 1989. gadā kopā ar darba grupu saņēmis Latvijas PSR Valsts prēmiju. No 1989. līdz 1991. gadam bijis Latvijas PSR Zemkopības zinātniskās pētniecības institūta direktora vietnieks, bet no 1991. līdz aiziešanai pensijā bijis sabiedrības „Latvijas cukurs” ģenerāldirektors. No 1995. gada dzīvo Kandavā. Pie savas mājas izveidojis Briežu dzimtas piemiņas parku. Kandavas novada politiski represēto apvienības vadītājs. 2008. gadā apbalvots ar Atzinības Krustu. 2011. gadā saņēmis Kandavas novada Goda pilsoņa sudraba nozīmīti.
 

Novembris

 
Bērziņa Nellija (dz. Ansonska, 1922 – 2006), aktīva sabiedriskā darbiniece. Dzimusi 1922. gada 2. novembrī Rūmenē. Mirusi 2006. gada 22. jūnijā. Beigusi Kandavā K. Mīlenbaha pamatskolu. Bijusi laukstrādniece, Kandavas pagasta DDP izpildkomitejas lietvede, pārdevēja, noliktavas pārzine Kandavas radiorūpnīcā. Aktīva pašdarbniece, Kandavas korī dziedājusi no 1938. līdz 1993. gadam. No 1946. līdz 1957. gadam bijusi deju kolektīva vadītāja. No 1942. līdz 1951. gadam bijusi volejbola komandas kapteine.
 
Grīsone Milda (dz. Strazdiņa, 1922 - 2010), biškope un dārzkope, pašvaldības darbiniece. Dzimusi 1922. gada 14. novembrī Idus pagasta Vēršu muižā zemes strādnieka ģimenē. Mirusi 2010. gada 7. jūlijā Kandavā, apbedīta Jaunkandavas kapos. No 1939. līdz 1941. gadam mācījusies Vecbebru biškopības un dārzkopības skolā. No 1941. gada Tukuma apriņķī, strādājusi par biškopības agronomi, bet pēc Kandavas rajona izveidošanas – Kandavas Lauksaimniecības pārvaldē par biškopības agronomi. Vēlāk strādājusi MTS par agronomi. No 1959. līdz 1980. gadam bijusi Kandavas pilsētas DDP IK priekšsēdētāja. Viņas laikā uzcelta Kandavas internātskolas ēka, Kandavas vidusskolas ēka un Kandavas pirmskolas izglītības iestāde „Zīļuks”. Vēlāk strādājusi Kandavas radiorūpnīcā. 2004. gadā saņēmusi Kandavas novada Goda pilsoņa sudraba nozīmi, bet 2006. gadā pasniegts LR Ministru prezidenta Pateicības raksts par nesavtīgi ieguldīto darbu Kandavas pilsētas attīstībā.
 
Celmiņš Rihards (1922 – 1991), pārdevējs, veikala vadītājs. Dzimis 1922. gada 18. novembrī Lubē. Miris 1991. gada 10. oktobrī, apbedīts Jaunkandavas kapos. 20. gadsimta 30. gados ģimene pārcēlusies uz Ārlavu. Vēlāk pārcēlies dzīvot uz Kandavu un strādājis Patērētāju biedrības veikalā. Par nevainojamu un pašaizliedzīgu darbu apbalvots ar Darba sarkanā Karoga ordeni.

Decembris

 
Jēkabsons Kārlis (1897 – 1976), kapteinis. Dzimis 1897. gada 8. decembrī Remtes pagastā. Miris 1976. gada 30. septembrī Anglijā, apbedīts Lesteres kapos. Mācījies Tukuma komercskolā. Pirmā pasaules kara laikā iesaukts krievu armijā, beidzis Dušetas praporščiku skolu. No 1915. līdz 1917. gadam dienējis 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonā. 1919. gadā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. 1934. gadā atkal dienējis Liepājas kājnieku pulkā. Piešķirta jaunsaimniecība Cēres muižā. 1924. gadā saņēmis Lāčplēša Kara ordeni. Apbalvots arī ar III šķiras Sv. Annas ordeni, Triju Zvaigžņu ordeni. Otrā Pasaules kara laikā cīnījies latviešu leģiona 15. divīzijā Vācijā. Kopš 1947. gada dzīvojis Anglijā, bijis dažādu darbu strādnieks. Darbojies „Daugavas Vanagu” organizācijas Lesteres nodaļā.
 
Šlisere Astrīda (1942), māksliniece. Dzimusi 1942. gada 11. decembrī Saldus rajona Pampāļu pagastā. 1964. gadā beigusi Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas aušanas nodaļu. Strādā dažādās gobelēna tehnikās, glezno arī pasteļus.
 
Briedis Jānis (1892 – 1941), skolotājs, pulkvedis-leitnants, politiski represētais. Dzimis 1892. gada 12. decembrī Jelgavā. Miris 1941. gada 12. jūnijā Vjatlagā. Mācījies Aizdzires pagasta skolā un Kandavas apvienotajā pamatskolā. No 1911. līdz 1914. gadam bijis Cēres pagasta skolas pārzinis. 1914. gadā sācis dienēt Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu rotas sastāvā. 1915. gadā iestājies brīvprātīgajos latviešu strēlniekos. Par kaujām Kalnciemā pie „Lediņu” mājām piešķirts Jura zobens. 1918. gadā mobilizēts sarkanarmijā. 1918. gadā brīvprātīgi iestājies Troickas 1. latviešu īpašajā strēlnieku bataljonā. 1919. gadā iecelts par kara lietu pārzini pie Latvijas valdības priekšstāvja Sibīrijā un Tālajos Austrumos. 1920. gadā atgriezies Latvijā un komandēts darbā uz Latvijas Aizsardzības ministriju. 1921. gadā iestājies Latvijas Universitātes tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. 1926. gadā beidzis virsnieku kursus. 1927. gadā kļuvis par pulkvedi-leitnantu. 1937. gadā strādājis Armijas ekonomiskajā veikalā par finansu daļas priekšnieka vietnieku. Apbalvots ar Sv. Staņislava III šķiras ordeni, Sv. Annas III un IV šķiras ordeņiem, Sv. Jura krusta IV šķiru, Jura zobenu, Tēvzemes ordeņa III un IV šķiru. 1921. gadā saņēmis Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru. 1928. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru. Saņēmis arī Latvijas atbrīvošanas kara 10 gadu piemiņas zīmi, Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu neatkarības jubilejas medaļu, Čehoslovākijas Kara krustu, Lietuvas 10 gadu neatkarības jubilejas medaļu. Kā Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim piešķirta jaunsaimniecība „Viesturi” Kandavā.
 
Avotiņš Fricis (1897 – 1944), kapteinis-leitnants. Dzimis 1897. gada 13. decembrī Pūres pagasta Vidciemā. Kritis frontē 1944. gada 13. janvārī Vācijā. Beidzis Kandavas pilsētas skolu. 1916. gadā iesaukts cara armijā un dienējis latviešu strēlnieku rezerves bataljonā. 1917. gadā beidzis Gatčinas praporščiku skolu un kā virsnieks atgriezies rezerves pulkā. 1918. gadā atgriezies Latvijā un sasaistījies ar Kandavas revolucionāro kara komiteju un bijis tās sekretārs. 1919. gadā padomju varas laikā pildījis izpildkomitejas sekretāra pienākumus, mobilizēts 16. latviešu padomju strēlnieku pulkā un iecelts par rotas komandieri. 1919. gada jūnijā dezertējis un brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem un brīvības cīņās. 1920. gadā beidzis virsnieku kursus 7. Siguldas kājnieku pulkā un paaugstināts par kapteini-leitnantu. 1924. gadā apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. 1929. gadā apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru, Viestura ordeni. Piešķirta jaunsaimniecība Lestenes muižas centrā. 1937. gadā beidzis augstākās kara skolas bataljona komandiera kursus. Padomju okupācijas gadā no represijām izvairījies, palicis Latvijā. Otrā pasaules kara laikā dienējis vācu armijā 2. būvpulkā.
 
 

Sagatavoja Kandavas novada muzeja krājuma glabātāja Ināra Znotiņa